Šonedēļ jaunrades centrā “Namiņš” Kungu ielā apskatāma vairāku liepājnieču izveidota izstāde, kurā dažāda vecuma un profesiju pārstāves demonstrē apmeklētājiem savu vaļasprieku – dekupāžu.

Sievietes kopš septembra katru otro nedēļu tikušās nodarbībās dekupāžas studijā, un tagad, pirmā mācību gada nobeigumā, viņas rāda dekupētos mākslas darbus. 

Dod vecām lietām jaunu dzīvi

Izstādē ir izliktas gan mazas blašķītes, gan šķīvji, vāzes, lādītes, pat ģitāra. Daina Laiveniece pastāsta, ka izvēlējusies dekupāžu papildus nodarbībām gleznošanā un tagad priecājas, ka abus šos vaļaspriekus var apvienot.

Studijas vadītāja Regīna Žilinska uzsver, ka dekupāža ir priekšmetu rotāšana ar aplikācijām un patiesībā aiz šī viena vārda slēpjas ļoti daudz dažādu aplicēšanas paņēmienu, kas ļauj dekupēt praktiski jebko, un pārvērst pat vienkāršāko priekšmetu apgleznotā greznumlietā. Tieši tas – dot jaunu dzīvi vecai lietai – visvairāk patīk Guntai Liepiņai, kas mazliet sabojāto dēla ģitāru pārvērtusi īstā mākslas darbā. Apakšā zem zīmējuma esot olu čaumalas, un darba procesā kādubrīd viņai šķitis, kas nekas neizdosies, tāpēc par rezultātu viņa ir patiesi gandarīta. Instruments joprojām skanot labi un tagad arī izskatoties lieliski.

Intai Svilei savukārt patīk, ka vairs nav jāmokās ar idejām draugu un radu apdāvināšanai. Viņai dekupāžā palīdz arī četrus gadus vecā meitiņa Paula, kura tāpat kā mamma griež salvetes un aplīmē traukus.  

Patīk jaunrades atmosfēra

Dalībnieces pastāsta, ka viņas iemanījušās smalkos griešanas darbiņus darīt, pat televīziju skatoties, bet, kad trauku rotā ar laku, tad gan zupu paralēli neizvārīsi, un tas ir laiks, kas jāvelta tikai savam vaļaspriekam. “Tas nozīmē, ka tas ir laiks sev pašai,” stāsta rokdarbnieces. Viņas lielākoties apdāvinājušas savus ģimenes locekļus, un draugi nereti stājoties rindā, pačukstot, ka vēlas saņemt tieši kaut ko dekupētu. Rokdarbnieces pašas savukārt atzīst, ka, rokām kustoties, galva atpūšas un dekupēšana viņām ir īsta relaksācija.

Kristīnas Frolovas darbos ir viņai mīļā Āfrikas tematika, bet Līga Ivčenko izstādē izlikusi arī blašķi, kas būs dāvana brālim. Dainai Lukjanovai savukārt kursi nozīmē iziešanu sabiedrībā. “Tā ir ļoti laba, iedrošinoša atmosfēra, kurā prieks strādāt,” viņa saka. Bet Inārai Vitkai patīk sevi apliecināt savos darbos. “Ne vienmēr sanāk. Jāmazgā nost un jāpārtaisa. Ja kaut kas neizdodas, tad jādomā, kā defektu par efektu pārvērst,” viņa stāsta. Un kolēģes piebilst, ka tieši tāpēc dekupāža ir tik interesanta, ka neprognozējama. Studijas dalībnieces atzīst, ka viņas jau sākušas citur redzētos dekupētos priekšmetus apskatīt rūpīgāk, pētot, kā tie izgatavoti. “Dekupāža patiešām aizrauj. Esi pamatīgi uzāķēts,” smejas sievietes. 

Būs ko darīt brīvlaikā

Viņas meklē aizvien jaunus un jaunus izaicinājumus, bet uzsver, ka vēl esot daudz ko mācīties. Inta Baumane, piemēram, piebiedrojusies grupai daudz vēlāk, taču arī viņas darbi jau izlikti izstādē un viņa gatava turpināt skološanos.

“Sākumā tas viss izklausījās ļoti sarežģīti, bet izrādījās, ka tik traki nav,” piebilst kāda cita dalībniece, bet vairums atzīst, ka šī nodarbe ir izteikti sievišķīga. “Man gan auskaru dekupāža likās mazliet par smalku, pirksti bija neveikli,” atzīstas D. Lukjanova.

Vita Hlebņikova atnākusi uz nodarbībām, savas meitas skolotājas Jeļenas Zaharovas mudināta, un abas ar meitu viņas arī ar dekupāžu aizrāvušās joprojām. “Droši vien skolas brīvlaikā darbosimies vairāk,” Vita prognozē. Arī citām dalībniecēm ģimene iesaistās vaļaspriekā, palīdzot griezt smalkos rotājumus vai cenšoties paveikt ko līdzīgu mammas darbiem.

Dalībnieces slavē arī savu pasniedzēju Regīnu un atzīst, ka nereti pat mazliet pastrīdoties ar viņu, tomēr tik un tā iznākot beigās piekrist, ka skolotājai bijusi taisnība. “Mani iedvesmo arī viņas darbi,” saka Daina, kas “Namiņā” ar prieku aplūko visas pārdošanai izliktās lietas.

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārds”

Liepājnieces ar lepnumu izrāda savus dekupētos mākslas darbus, turklāt daudzas atzīst, ka ar viņu darinājumiem apdāvināti visi radi un draugi.