Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Dīķis slēpj senatnes liecības

Dīķis slēpj senatnes liecības
Foto: Andris Gertsons
29.06.2017 07:15

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

“Kokam tā kā par smagu, īsts akmens arī nav, turklāt tāds interesants urbums slīpi iet cauri. Sākumā domāju, ka tas ir zars, izkritis no koka. Un pēc kādas nedēļas otrā pusē dīķim es atrodu vēl vienu,” stāsta Otaņķu pagasta “Streņģu” māju saimnieks Ādolfs Miķelis Embutnieks. Viņa atradums izrādījās divi aļņa raga cirvji, kuri varētu būt vismaz 8000 gadus veci.

Sakopt un sakārtot teritoriju, kur atrastas akmens laikmeta liecības, bija nolēmis Ādolfa mazdēls Pauls Veidelis. “Sarunājām iztīrīt izžuvušo vecupes gultni, lai būtu ūdens ņemšanas vieta un lai izlīdzinātu ieplaku, uzberot izrakto zemi. Izraktā dīķa krastos var redzēt dažādus zemes slāņus – smiltis ir gaišākas, bet vecās upes zeme ir tumša. Te ir Bārtas upes deltas posms, kuras viens atzars bija atdalījies un ieplūdis iekšā Liepājas ezerā. Vieta, kur tagad ir dīķis, bija visdziļākā, vectēvs to sauca par lāču dumbēri. Kad prasīju, kāpēc lāču, viņš nezināja paskaidrot. Vectēvs stāstīja, ka reiz te mežs esot bijis, bet to viņš pats nav redzējis,” saka saimnieks. Kamēr vēl nebija uzbūvēts polderu dambis, pūšot ziemeļu vējam, visi lauki pārplūda. Kādreiz nevarējuši iedomāties, ka te kartupeļi varētu augt. Rudenī un pavasarī ar laivu varēja piebraukt tuvu mājām. “Īstu ezeru jau es pats vairs neredzēju, tas aizauga, te bija klāni, govis ganījās. Zemi varēja izmantot tikai ganībām un siena pļaušanai. Tagad viss ir meliorēts, var kaut ko darīt. Kādreiz te esot bijis ziemas ceļš zemniekiem uz Liepājas tirgiem, braukuši pa ezera ledu,” par māju apkaimi stāsta Ādolfa kungs.

Februārī izrakuši dīķi un nolīdzinājuši lauku. Maijā, vācot nost akmeņus un koku saknes, Ādolfs atradis vienu raga gabalu. Pēc nedēļas – vēl vienu. “Tad jau bija pavisam interesanti. Pārnesu mājās, mums bija ciemiņi atbraukuši. Bet neviens nesaprata, kas tas ir. Tad nu jūnijā vecākā meita Inga Rošāne aizveda uz Rīgu, uz vēstures muzeju. Tāds pārsteigums iznāca, ka tik tāls laikmets tas ir bijis. Brīnos, kur te pie paša ezera tik zemā vietā kāds varēja dzīvot tajos laikos. To nevar aptvert, cik sen tas ir bijis. Un ar ko viņi tos caurumus varēja izurbt? Nezinājām jau, ka te kaut kas jāmeklē, tad būtu rūpīgāk pārskatījuši. Rudenī nokopsim ražu, varbūt vēl ko izdodas uzart. Pa dzintara graudam gan šeit varēja atrast, laikam reiz ir pāri skalojusies jūra. Es mazliet strādāju arī meliorācijā un 60. gados piedalījos polderu dambja būvniecībā, arī tad varēja pa dzintaram atrast,” atceras saimnieks.

Ādolfs “Streņģos” dzīvojot vismaz piektajā paaudzē. Te dzīvojis vectēvs, vectēva vectēvs. “Esmu dabā uzaudzis, vectēvs mani ņēma ar laivu ezerā līdzi. Nodarbojos pārsvarā ar zemkopību, kolhozu laikos biju šoferis. Tagad jau labprāt kratos vaļā no tiem zemes darbiem, tie visi ir mazdēla apsētie lauki un viņa darbs. Man ir trīs meitas. Vecākā pabeidza universitāti un palika Rīgā, Paula mamma strādā pagastā, bet jaunākā tepat pa mājām puķītes kopj un dārzu ravē. Agrāk turējām govis, bet tagad mazdēls pārgājis uz graudkopību un prātīgi saimnieko,” saka Ā. M. Embutnieks.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis atzīst, ka šis atradums ir ļoti interesants, kaut arī nav unikāls. Tas datējams ar 8. – 6. gadu tūkstoti pirms Kristus. Latvijā esot atrasti ap 20 līdzīgu mezolīta laikmeta darbarīku: “Pats svarīgākais ir jauna vieta, jo Liepājas pusē tādu nav daudz. Mezolīta atradumi vairāk bijuši Ziemeļkurzemē. Vērgales pusē, Ploču purvā, ir uziets līdzīgs cirvis, harpūna un verga. Mezolīta priekšmetus nevar atrast, vienkārši garām ejot, jo tie parasti atrodas zem kūdras slāņa mitrās aizaugušās vietās. Ezeru un upju līmeņi mainās, un kultūrslānis paliek apakšā. Dzelzs laikmeta liecības var atrast vieglāk, ejot pa arumiem. Atraduma vieta Otaņķos ir zīmīga ar to, ka tur ir ziņas arī par sīkiem kauliem un dzīvnieku zobiem, kas liecina, ka, iespējams, tur bijusi mezolīta laika apmetne.”

Pagaidām muzeja pārstāvji arheoloģiskā ekspedīcijā nedošoties. Valdis Bērziņš no Vēstures institūta apskatīs atraduma vietu, un tad kļūšot zināms, vai tur bijusi apmetne, teica J. Ciglis. Viņš ir ļoti pateicīgs atradējiem, ka viņi cirvjus atdeva muzejam un tie negāja zudībā, bet tos izmantos pētnieki. Atradums nonāks muzeja krājumos, un to varēs aplūkot visi interesenti.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz