– Kas noticis ar mūsu sabiedrību, ka vairs nespējam solidarizēties darbībā, ja ne paši sevis dēļ, tad kaut vai lai pasaudzētu mūsu mediķus?

– Vēsture rāda, ka latvieši katastrofu situācijās ir spējuši saliedēties savu interešu aizstāvēšanai, bet ilgtermiņā saglabāt pozitīvo enerģiju nav pratuši. Un neprot joprojām. Tas ir bēdīgi, jo galu galā ikdiena ir smagāka un grūtāka nekā vienreizēji varoņdarbi. Tieši ikdienā ir visgrūtāk uzturēt spēkā pozitivitāti.

Sarūgtina daudz kas, tajā skaitā arī likumpaklausības zemais līmenis un sabiedrības elementāra nedisciplinētība.

Tas attiecas gan uz epidemioloģisko situāciju un uz nevakcinēšanos, gan arī uz daudz ko citu. Sāpīga ir arī pašu ievēlēto priekšstāvju nerespektēšana, protams, saprotot, ka vainojamas ir abas puses. Tracina priekšstāvju, deputātu, valdības ļaužu neizlēmība, neprasme vai negribēšana sastrādāties. Bet arī no otras puses – sabiedrība bieži vien kritizē kritizēšanas pēc. Bieži vien redzu kritizēšanu pa tukšo, tā ir tāda kritizēšanas inerce, kas ir pārņēmusi sabiedrību, un tas arī ir sabiedrības neveselības simptoms. Kritiskā domāšana ir laba lieta, bet pārspīlēts kriticisms bieži vien nospēlē bēdīgu lomu.

Protams, mūsu valstī ir pārāk liela politiskā sašķeltība, tas ir acīmredzami. Bēdīgākais, ka funkcionē partijas bez noteiktas ideoloģiskās platformas, kaut kādi konjunktūristi un karjeristi ir iedomājušies, kā tikt pie varas grožiem, un vēlas gūt panākumus, kritizējot pie varas esošos. Tas šķiet nožēlojami. Kur ir tās produktīvās, alternatīvās idejas, ko likt vietā? Tās jau ir tas galvenais. Un tādu bieži vien nav. Katrās vēlēšanās mēs redzam, ka ir protesta balsojums, un atkal nobalso par kādiem jaunajiem, nezināmajiem, skaļajiem, populistiem un karjeristiem. Tā tas riņķa dancis turpinās.

Bet, protams, no otras puses, jāsaprot, ka vienprātība ir ilūzija. Demokrātija nemaz neprasa un pat nepieļauj pārspīlētu vienprātību. Mēs jau negribam vairs tos “99,99 procentus” un tamlīdzīgi. Demokrātija pieļauj un arī prasa viedokļu dažādību – tas ir normāli. Arī atmodas laikā nebija totālas vienprātības. Tad jau nebūtu bijušas vajadzīgas barikādes. Bija Tautas fronte un Interfronte, un arī tolaik bija dalīšanās. Cita lieta, ka toreiz situācija bija skaidrāka – pret ko vai par ko cīnāmies. Man ir bail, ka, runājot par katastrofu situācijām, var būt tā, ka cilvēki vairs nepamana, ka ir jau tā katastrofa, ka ir jau ļoti dziļa krīzes situācija, un tad var kaut ko ļoti nozīmīgu nogulēt un zaudēt. Var zaudēt arī savu neatkarību un valsti, arī savu identitāti.

Tieši latviskās identitātes pakāpeniska zaudēšana mani satrauc visvairāk.

Pamatā jābūt latviskumam. Priekš kam tad tā Latvijas valsts – lai latvieši varētu saglabāties un ilgtspējīgi attīstīties. Bet mēs visu laiku kaut kādas pozīcijas zaudējam, kaut vai valodas ziņā. Paskatāmies uzņēmumu nosaukumus, tie lielākoties ir svešvalodās. Izzūd latviešu personvārdi, vecāki izvēlas citvalodu vārdus. Tas viss iezīmē pakāpenisku latviskuma pozīciju zaudēšanu. Diemžēl latvieši izceļas ar lētu pakļaušanos svešām idejām un tradīcijām. Tas ir apbēdinoši, ka latvieši ir naski uz bezkritisku pakaļdarināšanu visās jomās. Īpaši spilgti tas izpaužas izklaides sfērā, bet arī citos aspektos. Protams, ir jāpārzina pasaules vadošās idejas un citas kultūras. Bet jādomā ir pašiem ar savu galvu un jādara pa savam.

– Vai spēja domāt pašiem ar savu galvu nav saistāma ar vājāku prasmi uztvert tekstus, lasītspējas zaudēšanu? Mans pieņēmums – liela ļaužu masa, kas pārtiek no sociālo tīklu mediju frāzēm, nevis seko kādai citai kultūrai, vai drīzāk neveidojas kaut kas tāds kā bezkultūra?

– Nelasīšana ir viens no bēdīgiem faktoriem, kas ilgtermiņā ļoti negatīvi ietekmē sabiedrību un arī katra indivīda domāšanas spējas. Tas rada paviršību. Valodas lietojums ir tik paviršs kā nekad. Arī tendence uz vizualitāti. Jaunais cilvēks ir pieradis skatīties, zūd prasme klausīties, strādāt ar tekstu, to izjust. Tas izpaužas arī attieksmē pret grāmatu kā pret lieku mūsdienu dzīves elementu. Valoda vairs netiek uztverta par vērtību – tas ir gandrīz traģiski. Ikdienas komunikācijā un arī mūsdienu rakstniecībā nereti valoda ir ārkārtīgi noplicināta.

Ir jau bijušas labas tradīcijas – ceru, ka turpināsies pasaules latviešu valodas diktāta rakstīšana, ja nekļūdos, šī iniciatīva aizsākās Liepājā. To var papildināt arī ar citām aktivitātēm. Vajadzētu aktivizēt un atbalstīt arī valsts valodas inspektoru darbību pilsētā. Arī katrs pats mēs varam pievērst uzmanību un aizrādīt, ja redzam klaju valsts valodas pārkāpšanas gadījumu. Tādu nav mazums.

– Ko esam Latvijā nepareizi darījuši, ka degradējamies spējā solidarizēties?

– Droši vien noticis tas, ka diezgan liela daļa sabiedrības uzskata – pietiek izcīnīt valsti un brīvību, tālāk viss notiks pats no sevis. Ka nav vairs tik ļoti jāsaspringst. Pietrūkst ikdienišķās varēšanas un aktivitātes, līdz ar to – atbildības.

Priekšstats, ka citi izdarīs, atbildība nav mana daļa, ir diezgan daudzās dzīves jomās.

Un totālais savtīgums. Mani vienkārši izbrīna, cik daudz ir negodīgu ļaužu, kas ir gatavi krāpties, būt korumpēti, kaut ko darīt formāli, pa roku galam, atrakstīties. Laikam tas tomēr nav tikai mans priekšstats, jo par tāda veida negācijām nākas dzirdēt katru dienu. Tas ļoti iegāž visu valsti un degradē sabiedrību kopumā. Dažkārt negatīvisms prevalē un pieradina mūs domāt negatīvās kategorijās. Varbūt arī pietrūkst pozitīvo piemēru – tādi jau arī ir.

– Domājam paši par sevi, bet vēlamies, lai par mums parūpējas kāds cits. Lai valdība pasaka, kas ir jādara. Bet valdība jau pateica – ir jāpotējas. Un puse sabiedrības to nav izdarījusi.

– Par sevi vajag domāt, bet tas nedrīkst notikt uz citu rēķina. Tā ir tā likumnepaklausība, ko es pieminēju. Redzam, cik viegli ir manipulēt ar sabiedrību, kad nedaudzi antivakseri var noskaņot lielu sabiedrības daļu un tā sagrozīt galvu, ka cilvēki kaut kā neierauga to, kas notiek Dānijā, kur 80 procenti sabiedrības ir vakcinēti, un tad var atcelt ierobežojumus, dzīvot normālu dzīvi. Kāpēc šo spilgto, netālo piemēru nevar ieraudzīt, tas man nav izprotams. Protams, to ietekmē arī divvalodīgā informācijas telpa. Tas ir viens no Latvijas valsts neizdarītajiem darbiem, ka joprojām ir tik ļoti atšķirīgas informācijas telpas, un viena liela daļa sabiedrības ir vairāk orientēta uz to, kas uztverama no austrumu puses.

– Daudzi likstās vaino valdību, bet ne jau Krišjānis Kariņš izaudzināja šo sabiedrību. Ne jau par tādiem kļuvām pēdējos divos gados.

– Sabiedrības elite ir no pašu vidus nākusi, deputāts ir sabiedrības spogulis. Tā ka te ir pietiekami kritiski jāskatās mums pašiem uz sevi.

– Ko varam labot?

– Pirmkārt, galvenokārt, ir jācenšas būt godīgiem. Katrs ir atbildīgs par to, kā iet kopumā valstij. Un tomēr jāmēģina rast pozitīvo noskaņojumu dzīvē. Jāiet dabā, jālasa grāmatas, jāsporto, varbūt tad radīsies arī pozitīvā enerģija. Varbūt tas var līdzēt. Es ceru, ka mēs spēsim, ka latvieši spēs šo krīzi pārvarēt. Ir jāiztur, jāapzinās pieļautās kļūdas un jācenšas tās neatkārtot.

Edgars Lāms, Literatūras pētnieks, aktīvs atmodas laika darbinieks