Ja lūkojam uz Saeimas ārkārtas vēlēšanu rezultātiem Liepājas mērogā, tad mūsmājās pārsteigumu nav daudz – rezultāti faktiski sakrita ar 15. septembrī “Kurzemes Vārdā” un liepajniekiem.lv publicēto socioloģisko aptauju rezultātiem un prognozēm par pēdējo dienu tendencēm. Tāpēc būtiskākais šoreiz ir nevis emocionālais – ko nu?, bet tīri racionālais – kā būs?

Rezultāti liecina, ka liepājnieku politiskie uzskati pēdējā gada laikā mainījušies. Jaunpienācēji – Zatlera Reformu partija savāca sev pienākošos debitantu ražu, līdzīgi, kā to pirms deviņiem gadiem paveica “Jaunais laiks”, bet pilsētas pašvaldībā dominējošās Liepājas partijas atbalstītā ZZS saņēma procentuāli par veselu trešdaļu mazāk atbalstītāju nekā pirms nepilna gada.

Jau aizvadītajās brīvdienās varēja dzirdēt gan šaubas un bažas, gan vāji slēptu roku berzēšanu un pat gaviles, ka nu tik ies vaļā, jo notikušās vēlēšanas ir nepārprotami signāli tam, ka pārmaiņas gaidāmas arī Liepājā un, ja ne gluži rīt uz pusdienlaiku, tad pēc pusotra gada gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās jau nu noteikti.

Tas, kam var piekrist, ir fakts, ka ārkārtas vēlēšanu iznākums ir signāls vai atsevišķos gadījumos – pat starta šāviens pašvaldību vēlēšanām, bet, kas attiecas uz iespējamām pārmaiņām teju piecpadsmit gadu valdījušo spēku pozīciju izmaiņā, tad te ir vairāk kombināciju kā sunim blusu. Tas, ko var apgalvot nekļūdīgi, – daudz, ja ne visu, izšķirs personālijas, jo Latvijā vienmēr pašvaldībās vispirms cilvēki atdod balsi par konkrētiem kandidātiem, ko uzskatāmi apliecina fakts, ka ZRP lokālais līderis Jānis Vilnītis ir vienā koalīcijā ar ZZS jumta organizācijā ietilpstošo Liepājas partiju un nav dzirdēts, ka šie runātu par sarkanajām līnijām, kā tas ir Rīgā.

Kas attiecas uz pārmaiņām tūlīt jeb baumām par iespējamu apvērsumu līdz nākošajām pašvaldību vēlēšanām, tad šobrīd tas vairāk izklausās pēc fantāzijām. Jā, Liepājas partija cietusi neveiksmi un diezgan pamatīgu. Tomēr – tai joprojām pieder vairākums, kuram svaru garantē pašu balsis + vēlīgi neitrālā Silva Golde. Savukārt ne “Saskaņas centra” krievi ne vēl jo vairāk – Jānis Vilnītis (likteņa ironija, pašvaldībā ievēlēts no “Par labu Latviju!”) neizskatās tik dumji, ka varētu taisīt kādas baigās revolūcijas, jo, pirmkārt, tam nepieciešama motivācija un pārliecība, ko tūlīt paveikt labāk un savādāk. Otrkārt un galvenokārt, kam tas viss, ja reiz gan “SC”, gan ZRP neslēpts mērķis ir paņemt banku 2013. gada vasarā.

Lūk, kas attiecas uz šo mērķi, tad šeit gan ir ļoti daudz iespēju.  Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā veiksies jau pieminētajiem šo vēlēšanu uzvarētājiem. Kādas idejas un kādas personālijas spēs piedāvāt gan Jānis Vilnītis, gan saskaņiešu līderis Valērijs Agešins. Vai beidzot uz reģioniem aci metīs “Vienotība”, kas ārpus Rīgas teritorijai politiskā sektorā nepiegriež lielāku vērtību kā putekļu vētrai uz Marsa. Kā gaisu maisīs un kurā virzienā to darīs pēdējos gados periodiski aktīvie Stīns Lorenss, Ivars Kesenfelds, Elita Kosaka un citi lokālā politiskā šova jomā strādājošie? Kam savu roku (politiskās izvēles nozīmē) dāvās un vērtīgo pieredzi sniegs Silva Golde? Visbeidzot, un varbūt pats galvenais jautājums – cik stipra būs Liepājas partija, kas pēdējā gada laikā tērēja spēkus pozīcijām pie lielās varas siles Rīgā, bet acīmredzami aizmirsa par pašu mājām, liekot saviem vēlētājiem arvien biežāk uzdot jautājumu: kurš tad īsti ir saimnieks pilsētā? Un kā tad īsti izskaidrot mūžīgo pirmo, skaisto, solīdo, gudro, vareno pirmo visai nopietno aplauzienu 15 gadu laikā – kā rutīnas nogurumā sakņotu vājuma pazīmi, spēka izsīkumu un līdz ar to politiskās ēras norietu vai tomēr ideju un spēku pārstartēšanas brīdi, lai celtos atspērienā turpmākajam darbam?

Šobrīd izskatās, ka vēlētājus gaida interesants nākošais pusotrs gads. Vēl labāk būtu, ja tā laikā plauktu arī Liepāja, ne tikai tās politiķu ambīcijas.

Edgars Lūsēns