Šogad par vienu no Latvijas Jaunatnes basketbola līgas desmit labākajām trenerēm ir atzīta Liepājas Sporta spēļu skolas speciāliste Egita Lāce. Viņa par šo atzinību ar gandarījumu saka: “Jūtos priecīga, saviļņota un novērtēta. Man tas tiešām daudz ko nozīmē. Šosezon man tas bija pārsteigums, kaut gan sirds dziļumos, protams, par to domāju. Prieks, ka varu balvu atvest uz Liepāju, pati esmu Liepājas basketbola audzēkne!”

– Apsveicu tevi ar atzinības rakstu, ko treneriem pasniedza Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Tavs komentārs acīmredzot nozīmē, ka tāds novērtējums tev ļoti daudz nozīmē?

– Paldies! Jā, tas bija viens no maniem mērķiem. Es to gribēju, es uz to gāju, un, paldies Dievam, ka izdevās sasniegt.

– Cik vecuma grupu komandas tu trenē?

– Man ir trīs vecuma grupu komandas – 11, 12 un 13 gadus vecas meitenes. Kādreiz es trenēju arī puikas, bet nu jau četrus gadus tikai meitenes.

– Vai treneriem lietderīgāk ir specializēties viena dzimuma trenēšanā?

– Izejot cauri abu dzimumu trenēšanai, es pati sliecos uz meiteņu trenēšanu. Domāju, ka kopumā runa nav par dzimumiem, bet par vecuma posmiem – kam tu kā treneris vairāk esi piemērots. Man tas ir vecums līdz pusaudžu vecumam, līdz 14 gadiem. Es tur jūtos komfortabli. Tālāk trenē citi speciālisti. Bērni atnāk pie manis tādi tikko sagatavoti, un tad tu viņus veido un redzi izaugsmi, sava darba rezultātu. Vēlākajos gados jau ir jāslīpē esošās prasmes.

– Kādas pamata zināšanas vai prasmes tev ir jāiedod savām audzēknēm?

– Man viņām ir jāiemāca strādāt. Man ir jāiemāca disciplīna. Man ir jāiemāca savienot mācības ar treniņiem. Ja vēlāk viņām būs jāprot savienot studijas ar darbu, tad viņas to mācēs. Viņām būs dienas režīms un kārtība. Vismaz es tā ceru. Man pašai tā ir, un par to varu pateikties saviem treneriem. Droši vien, ka tas ir manas pirmās treneres Ināras Biciņas nopelns. Tagad viņa ir mana kolēģe. Trenēt ir sācis arī viens no maniem audzēkņiem Ģirts Splīte. Es jūtos komfortā, jo starp kolēģiem man ir gan cilvēks, kurš mācīja mani, gan cilvēks, kuru mācīju es. Tas ir forši. Tātad tu esi kaut ko atstājis savā audzēknī, ja viņš ir izvēlējies šo profesiju. Tas runā pats par sevi.

– Vai taisnība, ka trenera darbs var būt gan svētīgs, jo jūs redzat sava darba rezultātus, gan nepateicīgs, jo bieži vien audzēkņi savu treneru darbu, prasīgumu un emocijas novērtē tikai kaut kad krietni vēlāk dzīvē?

– Piekrītu, bet tas ir darbs ar sevi. Tev ir jāpieņem, ka tu visiem nebūsi patīkams. Ar to ir jāsadzīvo. Ir jābūt iekšējām pamatvērtībām. Trenerim visu laiku ir jāpilnveidojas kā personībai. Tu vari ceļot, lasīt grāmatas, mācīties valodas. Es visu laiku kaut ko mācos. Tagad – spāņu valodu. Tu saviem audzēkņiem esi paraugs. Ja neesi paraugs, ja tavi vārdi nesaskan ar darbiem, tad viņi tevi nepieņems. Bērni ātri izkož. Es skaidroju, ka basketbolā būs starptautiskas spēles, būs ārzemju draugi, valodas noderēs. Mēs nezinām, kurš vēlāk spēlēs basketbolu, kurš nespēlēs. Galvenais, kurp es gribu aizvest savas audzēknes, ir, lai viņas iegūtu labu izglītību. Šodien to caur sportu var iegūt. Tas ir vērtīgi.

– Vai tu runā par iespējām studēt un spēlēt basketbolu ASV augstskolās?

– Jā, un gan jau, ka arī Eiropas augstskolās. Šodien Latvijas basketbols kotējas gan Eiropā, gan pasaulē.

– Ja savulaik liepājnieces pārcēlās uz Rīgu, jo neredzēja šeit perspektīvu, tad pēdējos gados esam liecinieki pretējai kustībai. Vai varam teikt, ka šodien kotējas arī Liepājas meiteņu basketbols un mūsu līmenis kāpj uz augšu?

– Es ļoti ceru. Un es ļoti ceru, ka mēs atgriezīsim prestižu. Es redzu, ka ir jaunas un talantīgas meitenes. Piesaistīt jaunas meitenes nav nemaz tik viegli. Šis nav viegls sporta veids. Tas prasa būt fiziski un tehniski sagatavotām. Basketbols ir gudru cilvēku spēle. Es skatos pēc atzīmēm – viņas mācās ļoti labi. Liecībās ir astoņnieki, deviņnieki un desmitnieki. Mācās tiesnešu skolā, kaut ko grib sasniegt. Es ceru, ka mēs visi kopā esam viņus labā nozīmē saindējuši ar basketbolu. Ar čempionātiem, nometnēm un turnīriem.

– Vai tu esi prasīga trenere?

– Jā, es esmu ļoti prasīga. Un vispirms es esmu prasīga pret sevi. Ja es prasu no sevis, tikai tad es varu prasīt arī no kāda cita. Brīžiem saku meitenēm, ka viņām ir grūti, jo man ir prasības pret sevi un es prasu arī no viņām. Taču ar laiku tas nāks viņām par labu, jo viņas ir pieradušas strādāt. Mani priecē, ka to novērtē arī mani kolēģi. Pats zini, kā ir mazā pilsētā – vienam patīk stingra trenere, otram nepatīk. Es to visu pieņemu. Mana izpratne par to, kas ir treneris, ir tāda, ka trenerim tādam ir jābūt. Kāds treniņu uztver kā izklaidi, cits – kā darbu.

– Ar sportu nesaistīti cilvēki mēdz saasināti uztvert prasīgus trenerus. Piemēram, ir grūti pieņem to video, kur redzams, kā Pēteris Višņēvics nesaudzīgi, bet bez lamuvārdiem audzina savas spēlētājas mača laikā.

– Ir grūti. Ir grūti arī trenerim, kuram ir jāmeklē pareizais komunikācijas veids. Trenerim ir sevi jāapslāpē. Tas ir darbs ar sevi, tas ir viedums, kas nāk ar gadiem. Lasot, mācoties citam no cita, izprotot sevi labāk, saprotot bērnus. Treneri brīžiem pārdzīvo vairāk nekā bērni. Ja runājam par Pēteri, viņš ir personība. Es viņu mīlu un cienu tādu, kāds viņš ir, jo viņš ceļas un krīt par basketbolu.

– Attiecībā uz ko tu esi visprasīgākā?

– Uz fizisko sagatavotību, jo tā ir visa pamatā. Tā ir bāze, uz kā visu var uzbūvēt. Protams, ir nepieciešama vecumam atbilstoša taktika, bet galvenais ir fiziskā sagatavotība un tehnika. Tehnika pat mazāk, jo, ko tad tu viņam mācīsi tālāk, ja jau 12 gadu vecumā apmācīsi tehniski un taktiski? Jāiet soli pa solim.

– Ir bijuši gadījumi, kad vecāki protestē pret to, ka bērni noteiktā vecumā tiek pārcelti pie citiem treneriem, lai gan tas ir normāls process.

– Protams, ka sajūta ir tāda, it kā tu atdod gabalu no sevis, bet tur neko nevar darīt. Ja ir skaidri spēles noteikumi, nevis ja negaidīti noņem. Katram trenerim ir sava niša, kurā viņš vislabāk jūtas. Mēs strādājam komandā. Arī lielajās komandās kāds treneris atbild par taktiku, kāds par tehniku, kāds par tehnisko sagatavotību. Jaunatnes sportā nepārprotami tā ir jābūt.

– Vai tu vari teikt, ka tavām audzēknēm ir sarežģīts vecums? Galu galā viņas ir uz pusaudžu vecuma sliekšņa, jau sākas staigāšana apkārt, interese par puišiem.

– Protams, ka raksturi ir dažādi, un raksturi nāk ārā. Ir mēģinājumi argumentēt vietā un nevietā, bet es mēģinu visu turēt grožos.

– Vai šajā vecumā arī sākas aktīvi mēģinājumi apstrīdēt pieaugušo autoritāti?

– Jā. Cenšos noturēt savu autoritāti. Ir svarīgi būt godīgai. Ir svarīgi atzīt savas kļūdas. Audzēkņi to ļoti novērtē. Samelot nav vērts, pareizāk ir atzīties. Bērni ir lielisks skeneris.

– Tu uzsvēri, ka atzinība tev ir īpaši svarīga, jo pati esi Liepājas basketbola audzēkne.

– Jā. Bērnībā sāku trenēties septiņu gadu vecumā. Pabeidzu Liepājas Basketbola skolu, pārstāvēju visas jaunatnes izlases, bija arī “TTT” junioru un meistaru komandas, bet es sapratu, ka gribu mācīties, un aizgāju uz LSPA. Spēlēju arī tur. Man bija normāla karjera, bet es neizvēlējos kļūt par profesionāli. Esmu priecīga, ka man dzīvē ir bijuši tik daudzi treneri un ka man ir bijusi iespēja mācīties no viņiem visiem. Man ir pārliecība, ka es esmu labāka trenere, nekā es būtu profesionāla spēlētāja.

– Taču trenera darbā droši vien palīdz tas, ka tu esi bijusi spēlētāja?

– Protams. Nav viegli, ja tu visu laid caur sevi, bet tas palīdz. Arī bērni daudz iemāca. Es visu uztvēru personīgi, bet mani audzēkņi pieņem, ka viņiem kaut kas neizdodas. Viņi parāda to, cik man varēja būt vieglāk, ja es savā laikā to zinātu.

– Ko tu vēl gribētu sasniegt savā darbā?

– Lai vismaz viena mana audzēkne nokļūtu lielajā izlasē. Mēs tur sen neesam pārstāvēti. Izvirzu lielus mērķus. Ceru, ka meitenēm izdosies izveidot labu karjeru kādā Eiropas klubā. Tagad arī “TTT” skaitās ļoti labs klubs. Gribu arī, lai viņas būtu foršas meitenes. Caur basketbolu viņas var iegūt ļoti daudz – draugus, atraisītību, komandas garu, neapjukšanu dzīves situācijās.

– Sportisti ir vairāk atraisīti un atvērti cilvēki, vai ne?

– Jā. Viena mana audzēkne pārgāja uz vieglatlētiku, un es nesapratu šo pāreju. Teicu, ka viņai sagribēsies bumbu un komandas spēli, kolektīvu, ka mūsu durvis vienmēr ir atvērtas. Pagāja drusku vairāk par pusgadu, un viņa atgriezās. Protams, ir cilvēki, kuri neiedzīvojas un kuri aiziet, atbirums ir normāls.

Es esmu pabeigusi labāko sporta skolu Latvijā. Mums bija kolosālākās nometnes Durbē. Marisa Bernāta izdomai nebija robežu. Mēs to nespēsim atkārtot. Mēs reizi gadā tiekamies ar savām komandas biedrenēm un runājam: “Atceries, kā toreiz Durbē un kā citu reizi Durbē.” Tādu nometņu nebija nevienam visā Latvijā. Liepājas basketbols vienmēr bijis īpašs. Maija Kubliņa man teica: “Liepājā vienmēr spēlēja elegantu basketbolu.”

Basketbols ir kļuvis fiziskāks, bet es cenšos iemācīt tādu vieglumu, saku meitenēm, lai spēlē tā smuki, lai pašām ir prieks. Ar ātriem uzbrukumiem, ar neordināriem risinājumiem.