liepajniekiem.lv
Liepājniekiem pieejamas visas šīs iespējas, atliek vien izvēlēties.
Podiņegles aizvien pieprasītākas
Kamēr vieni plāno braucienu uz mežu, citi egli meklē tirdzniecības vietās vai kādā no Liepājas pārdošanas grupām sociālajos portālos, kur piedāvājums ir diezgan vērienīgs.
Kā izvēlēties un, galu galā, kam jāpievērš uzmanība?
Viens no eglīšu audzētājiem Bunkas pagastā ir Ģirts Deiders. Viņš piedāvā iegādāties podos audzētas sudrabegles un Latvijas egles, kuras pēc svētkiem iespējams iestādīt dārzā.
“Ja egle ir augusi podiņā no paša sākuma, tad tā ir dzīvotspējīgāka. To var iestādīt dārzā vai kādam uzdāvināt, savukārt, ja viņa ir vienkārši izcirsta no zemes un ielikta podiņā, ieaugšanas iespēja zemē ir minimāla.
Kā tad parasti notiek, mēs ienesam šo podiņu iekšā siltumā, tur turam kādas trīs nedēļas, eglīte domā, ka ir pavasaris, pamostas, un pēc svētkiem mēs viņu atkal izliekam ārā salā, protams, tad sākas viņas cīņa par izdzīvošanu, un ne vienmēr tā izdodas. Pareizi būtu nodrošināt kociņam saudzīgu pārejas laiku – uz pāris nedēļām novietot kādā vēsā telpā un tikai pēc tam izlikt pavisam ārā.
Temperatūru maiņa un regulāra liešana – tie ir divi svarīgākie aspekti.”
Ģirts ir pārliecināts, ka lielveikalu tīklos nopērkamās eglītes podiņos visdrīzāk ir ieliktas podos, nevis tur augušas, tātad sakņu sistēma varētu būt bojāta un tālāka koka dzīvotspēja minimāla.
Viņu piedāvātās eglītes ir cenu amplitūdā no 25 līdz 35 eiro, sudrabegļu vidējais augstums 1,10–1,20 m, Latvijas egles – 1,20–1,60 m.
Ģ. Deideram piekrīt arī Jānis Ozoliņš no kokaudzētavas “Īve”. Eglītes viņiem piedāvājumā ir plašā klāstā, visādos izmēros, dažādas šķirnes.
“Lielākoties visi grib podiņos un lielas, vismaz cilvēka augumā. Tik lielu egli podā izaudzēt ir grūti,
jo, augot eglei, jāmaina arī pods uz lielāku, lai sakņu sistēmai ir, kur dzīvot. Mazā podā liela egle neizaugs. Optimālais izmērs podiņeglei ir no 1 līdz 1,30 metriem. Mums ir eglītes arī uz 2 metriem, bet jārēķinās, ka tām ir aptuveni 70 litrus liels pods,” paskaidro audzētājs.
Tomēr retā podiņegle pēc svētkiem arī vēlāk pārstādīta. “Jā, viens no aspektiem ir straujā temperatūras maiņa, no istabas uzreiz salā. Otra lieta – pavirša laistīšana. Dzīvoklī no zemes ātri iztvaiko viss ūdens, augsne kļūst sausa. Vismaz reizi nedēļā podiņegle ir kārtīgi jāaplaista.
Ja vēlaties egli pēc tam stādīt dārzā, ļoti svarīgi, lai tā būtu augusi podā. Ja tā ir vienkārši nocirstām saknēm ielikta traukā, visdrīzāk sakņu sistēma vairs neatjaunosies un egle neizdzīvos. Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību egles un podiņa proporcijām. Mazā podā liela egle nevar izaugt. Jo mazāka eglīte, jo vieglāk viņa ieaugsies dārzā,” paskaidro J. Ozoliņš.
Nemainīga un durstīga klasika
Kokaudzētava “Īve” ik gadu Ziemassvētku laikā mazumtirdzniecībā pārdod ap 1000 eglītēm, neskaitot uzņēmumus vai lielveikalus, kuri no stādaudzētavas iepērk tālāk pārdošanai.
Šogad stādaudzētava devusi materiālus arī Liepājas pilsētas eglei, kas salikta no 700 mazām eglītēm. “Tam tika novirzītas trešās klases egles, kas Ziemassvētkiem īsti neder, jo nav simetriskas, bet lielās egles masai noder ļoti labi,” stāsta J. Ozoliņš.
Viņš novērojis, ka pircēju vidū nemainīga klasika vairākus gadus ir sudrabegle.
“Lai arī tā ir asa un durstīga, cilvēki vairāk izvēlas tieši tās. Nordmann baltegles ir nākamajā vietā, skujas tām ir daudz mīkstākas, tad seko Frēzera baltegles. Eiropā un pasaulē lielākoties strādā ar balteglēm, jo tās ir krietni mīkstākas.
Latvijā gan lielākais vairums izvēlas sudrabegles, lai gan ir tādi, kas izvēlas parasto Latvijas eglīti, kas ir vissmaržīgākā. Savai ģimenei izvēlos Nordmann baltegli, mājās ir mazs bērns, lai nesaduras, ņemu to mīkstāko.”
J. Ozoliņš novērojis, ka klienti ir ļoti dažādi, ir steidzīgie, kas aši nopēta un izvēlas, ir tādi, kas vēlas tikai iznomāt kociņu svētkiem, arī tāda iespēja ir.
Kokaudzētavā egļu cenu amplitūda par 0,5–2 m augstu podiņegli ir, sākot no 10, beidzot ar 70 eiro. Savukārt par grieztajām, 1–10 m, cena ir no 15 līdz 400 eiro par lielajām eglēm.
Facebook vietnē pamanām, ka Nordmann egles piedāvā arī Edmunds Spangulis. Viņš ved eglītes no Dānijas, paņem pāris paletes sev, draugiem, radiem, to, kas paliek pāri, – pārdod.
“Man nav kvantumiem egļu, liekās pārdodu. Cilvēkiem patīk, ka egles nepiegružo māju, attiecīgi šī ir tā egle, kas praktiski nebirst, salīdzināt ar parasto eglīti nevar. Kāpēc neizvēlos Latvijas eglīti? Sava daba ir jāsaudzē. Latvijas meži jau tā pieder zviedriem un norvēģiem.
Savas eglītes gribas pasaudzēt, jo Dānijā šīs egles audzē tieši Ziemassvētkiem, viņiem arī daudz ātrāk tās aug, klimats ir labvēlīgāks, siltāks.
Cik esmu dzirdējis, Latvijā iestādītās Nordmann egles neizdzīvo, nosalst visbiežāk. Šogad savas eglītes domājam pārdot Krūmu ielā pie veikala “Lats”. Izmēri dažādi, sākot no 1,50 m un beidzot ar 2,40 m, cenas arī ir dažādas,” stāsta Edmunds.
“Brauciens uz mežu arī maksā, turklāt nemaz jau tik viegli to pareizo eglīti atrast nav. Ēnainās vietās viņas ir šķidras un retas, tad sanāk kā ar sēņu vietām, kuras jāatrod un tad nevienam nedrīkst atklāt,” smejas J. Ozoliņš. “Turklāt, lai egle būtu blīva un tās vainags smuks, tai jāaug saulainā vietā.”
Pašu mežos augusi
Latvijas valsts meži aicina gribētājus izvēlēties mūsu pašu mežos sev kādu eglīti, tomēr, lai saudzētu nākotnes mežu, eglītes meklējumos jāievēro nosacījumi – precīzi noteiktās vietās drīkst cirst tikai zināma izmēra eglīti.
Eglīti svētkiem var doties meklēt tikai AS “Latvijas Valsts meži” (LVM) apsaimniekotajos mežos Latvijas teritorijā, kas dabā apzīmēti ar LVM īpašuma zīmēm – uz dzeltena fona attēlots LVM logotips. Uz LVM robežas ceļa vai kvartālstigas malā un kvartālstigu krustpunktos izvietotās zīmes vēsta, ka tā ir valsts mežu teritorija.
LVM apsaimniekoto mežu izvietojumu precīzi var aplūkot arī lietotnē LVM GEO Mobile. Fona karšu sadaļā pieslēdzot “LVM meža karte”, ar apzīmējumu LVM ir attēlotas valsts mežu teritorijas.
Tāpat ne visās vietās mežā eglītes atļauts cirst. Svētku rotu droši var meklēt meža ceļu malās, kvartālstigās, grāvju malās, zem elektrolīnijām, kā arī pieaugušā mežā zem lielajiem kokiem.
Savukārt eglītes stingri aizliegts cirst priežu, egļu, melnalkšņu un jaukta tipa jaunaudzēs, jo tur aug Latvijas nākotnes mežs.
Eglīšu ciršana aizliegta arī aizsargājamās teritorijās, kas apzīmētas ar ozollapas zīmi. Bez saskaņojuma eglīti aizliegts cirst arī citu īpašnieku mežos.
Izredzētās eglītes augstums nedrīkst būt lielāks par 3 metriem un celma diametrs 10 cm augstumā virs sakņu kakla nedrīkst pārsniegt 12 cm. Var izmantot gan cirvi, gan mačeti, bet visieteicamāk – zāģi, jo eglīte jānocērt iespējami tuvu zemei.
Zāģējot celms paliek līdzens, savukārt, cērtot ar cirvi vai mačeti, – celms būs ass, un uz tā var savainoties gan meža dzīvnieki, gan citi eglīšu meklētāji.
Turklāt der atcerēties, ka eglīte var būt noderīga arī pēc svētkiem. Ar tās zariem var apsegt dārza augus vai izmantot kociņu kā kurināmo.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
