Viņš norādīja, ka kopš 2012.gada ēnu ekonomika ir augusi un tas nav labs signāls.

“Ja mums nav izdevies būtiski mazināt ēnu ekonomiku laikā, kad ekonomika iet uz augšu, vēl grūtāk to būs izdarīt tagad, kad Covid-19 ietekmē ekonomika iet uz leju. Prognozēju, ka 2021.-2022.gada rādītāji būs vēl sliktāki nekā pērn,” sacīja Sauka.

Vienlaikus Lietuvā ēnu ekonomikas īpatsvars pērn audzis par 2,2 procentpunktiem – līdz 20,4%, bet Igaunijā ēnu ekonomikas īpatsvars audzis par 2,2 procentpunktiem – līdz 16,5%.

Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009.gada, kad tika veikts pirmais ēnu ekonomikas mērījums Baltijas valstīs. Savukārt Igaunijā 2020.gadā ēnu ekonomika ir atgriezusies aptuveni 2018.gada līmenī, kad tā bija 16,7% no IKP.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā un arī Igaunijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente arī 2020.gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 46,9% no kopējās ēnu ekonomikas apjoma (2019.gadā – 44,1%), bet Igaunijā – 40,3% (2019.gadā – 43,0%). Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā veido 29,9% (2019.gadā – 32%) no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente – 23,2% (2019.gadā – 23,9%). Nozīmīgākās ēnu ekonomikas komponentes 2020.gadā Lietuvā bija neuzrādītie ieņēmumi un aplokšņu algas (abas kopā veido 37,7%), kam seko neuzrādītie darbinieki (24,7%).

No atsevišķiem ēnu ekonomikas faktoriem 2020.gadā Latvijā aplokšņu algu izmaksas veidoja 23,5% no kopējā algu apjoma, kas ir pieaugums par 1,2 procentpunktiem, neuzrādītie ienākumi – 18%, kas ir pieaugums par 1,4 procentpunktiem. Savukārt darbinieku neuzrādīšanas īpatsvars sasniedza 10,9%, kas ir tāds pats kā 2019.gadā.

Sauka skaidroja, ka tieši aplokšņu algas joprojām ir galvenais ēnu ekonomikas apjoma veicinātājs Latvijā un arī izskaidro atšķirību starp kopējo ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs. vidējās algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts pieauga visās trīs Baltijas valstīs, taču tās joprojām ir izteikti lielākas Latvijā. Lietuvā aplokšņu algu apjoms pērn sasniedza 15,3% – pieaugums par 1,2 procentpunktiem, bet Igaunijā – 13,2%, kas ir pieaugums par 1,7 procentpunktiem.

Neuzrādītie ienākumi Lietuvā pērn pieauga par 1,4 procentpunktiem līdz 15,8%, bet Igaunijā pieaugums bija par vienu procentpunktu līdz 11,6%. Savukārt darbinieku neuzrādīšanas apjoms (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma) 2020.gadā Lietuvā pieaudzis par vienu procentpunktu, sasniedzot 9,3%, kā arī salīdzinoši būtiski pieaudzis Igaunijā – par 3,3 procentpunktiem, sasniedzot 9%.

Lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars pērn bija Kurzemē – 27,1%, Rīgā tas bija 26,3%, bet mazākais īpatsvars bija Latgalē – 19,2%.

Savukārt nozaru dalījumā lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars bija būvniecībā – 28,7%, kas ir samazinājums par 4,6 procentpunktiem, un vairumtirdzniecībā – 25,3%, kas ir samazinājums par 0,8 procentpunktiem. Pakalpojumu nozarē ēnu ekonomikas īpatsvars pērn bija 24,9%, mazumtirdzniecībā – 23,9%, bet ražošanā – 23%.

Pētījuma rezultāti liecina, ka vispārējais kukuļdošanas līmenis (procents no ienākumiem, ko firmas maksā neoficiālos maksājumos lai “nokārtotu lietas”) 2020.gadā, salīdzinājumā ar 2019.gadu, Latvijā palielinājās par 0,2 procentpunktiem, sasniedzot 8,3%,

Kukuļošanas līmenis par 0,1 procentpunktu samazinājās Lietuvā, sasniedzot 8,4%. Lai arī Igaunijā vispārējais kukuļošanas līmenis, salīdzinājumā ar pārējām divām Baltijas valstīm, joprojām ir zemāks, tomēr jaunākā pētījuma dati norāda uz negatīvu tendenci.

Savukārt vidējais procents no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu ir visaugstākais Latvijā (6,9% 2020.gadā, salīdzinājumā ar 5,9% 2019.gadā), kam seko Lietuva (5,6% 2020 gadā, salīdzinājumā ar 8,3% 2019.gadā) un Igaunija (attiecīgi, 3,9%, salīdzinājumā ar 1,4%).

Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Tomēr apmierinātība ar VID darbību 2020.gadā, salīdzinājumā ar 2019.gadu, Latvijā ir samazinājusies no 3,50 uz 3,41 (skalā no 1-5, kur 5 nozīmē ļoti lielu apmierinātību).

Saskaņā ar šī pētījuma rezultātiem, Latvijas uzņēmēju apmierinātība ar VID bija ar pieaugošu pozitīvu tendenci no 2016. līdz pat 2019.gadam. Pētījuma rezultāti arī liecina, ka Latvijā nedaudz palielinājusies apmierinātība ar valsts nodokļu politiku, savukārt samazinājusies apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti.

Tāpat pētījuma rezultāti parāda, ka jaunāki uzņēmumi vairāk iesaistās ēnu aktivitātēs, nekā vecāki uzņēmumi. “Iespējamais izskaidrojums šīm abām tendencēm ir tāds, ka mazas un jaunas firmas izmanto nodokļu nemaksāšanu kā līdzekli, lai konkurētu ar lielākiem un vairāk pieredzējušiem konkurentiem. Šajā kontekstā ir būtiska visaptveroša valsts atbalsta politika mazajiem un jaunajiem uzņēmumiem,” teica Sauka.

Atsaucoties uz pagājušā gada pētījuma rezultātiem un salīdzinot tos ar jaunākajiem datiem, Sauka uzsvēra, ka toreiz un arī tagad norādīts uz tādām ēnu ekonomiku veicinošām problēmām kā uzņēmēju neuzticēšanās valdībai adekvāti izlietot nodokļos maksāto naudu, korupcijas skandāliem un gadījumiem, kad, piemēram, par aplokšņu algu maksāšanu tiek piespriesti neadekvāti zemi sodi. 

Tiek norādīts arī par nodokļu sistēmas neprognozējamību un kopējo nenoteiktību biznesa vidē, par politikas veidotāju komunikāciju ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem kopumā, piemēram, attiecībā uz dažādiem valsts sniegtajiem pakalpojumiem, tostarp izglītību, medicīnu, valsts atbalstu uzņēmējiem un sociāli neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. 

Kopš 2009.gada, kad tiek veikts pētījums, lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā tika konstatēts 2010.gadā – 38,1% no IKP, bet mazākais ēnu ekonomikas īpatsvars bija 2016.gadā – 20,7% no IKP, kam sekoja ēnu ekonomikas īpatsvars pieaugums 2017. un 2018.gadā un neliels samazinājums 2019.gadā.

Ēnu ekonomikas īpatsvars 2019.gadā Latvijā samazinājās par 0,3 procentpunktiem un sasniedza 23,9% no IKP.