Nora Driķe, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Liepājā – pirmo reizi
Savā vasaras atvaļinājumā pētnieks nepažēloja laiku un paņēma izpētei triju senu Liepājas koka ēku paraugus – no Bāriņu ielas 31, Kungu ielas 24 un no tā sauktā “Siļķu brāķa” jeb 17. gadsimta noliktavas Zivju ielā.
Ko paraugi mums atklās, to vēl nezinām – izpēte nebūs veikta ātrāk par oktobri, jo pētāmo materiālu ir daudz, bet dendrohronologs valstī ir tikai viens.
Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītāju uz Kurzemes rietumu krastu bija atvilinājis seno koka ēku pētnieks, daudzu Liepājas vēsturisko māju arhitektoniski mākslinieciskās izpētes veicējs, celtniecības arheologs Juris Zviedrāns.
Viņš uzsver – šāds pētījums Liepājā vēl nekad iepriekš nav veikts, bet izpētāma būtu vēl vesela grupa 17.–18. gadsimta Liepājas koka ēku:
“Neatkarīgi no īpašuma formām. Šī informācija būtu nepieciešama ne tik ļoti kādam konkrētam īpašniekam, bet vairāk sabiedrībai, lai celtni novērtētu kā būvi, kā mūsu kopējo mantojumu.
Jo diemžēl Liepājā ir gan labi piemēri, gan ļoti slikti piemēri, kā pret to attiecas, un gribētos, lai labo piemēru būtu vairāk un vairāk. Dati ļauj seno ēku atjaunot aizvien kvalitatīvāk.”
Kad un no kurienes?
Kurš gan bērnībā nav skaitījis gadskārtas koka ripā vai uz celma, tā mēģinot izrēķināt, cik gadus dzīvojis sirmais koks? Dendrohronoloģijā ir izveidotas koku gadskārtu laikrindas – etaloni kā kartes atsevišķiem reģioniem, atsevišķām koku sugām.
Katrs atsevišķs koks, tāpat kā ik cilvēks, atšķiras ar savu likteni, un visi dzīves notikumi atstāj pēdas stumbrā kā cilvēka sejā.
Piemēram, divi blakus augoši vienas sugas koki var izveidoties atšķirīgi tikai tāpēc vien, ka viens aug pakalnītē un sausumā, bet otrs lejiņā un varbūt slapjumā.
Bet ir arī apstākļi, kas augšanu ietekmē līdzīgi: auksti gadi, ledi, sniegainas ziemas, sausas vasaras – tās visas ir ietekmējušas koku gadskārtu pieaugumu daudz lielākā platībā līdzīgi, un kopumā tie rāda kādai atsevišķai teritorijai, reģionam raksturīgu ainu.
“No daudziem konkrētā reģionā augošiem mūsdienu kokiem dabūjam viņu dzīves ilgumā gadskārtu laikrindu. Pēc tam salīdzinām tās ar senāku koku materiālu laikrindām. Kādā laika posmiņā tās pārklājas, tātad varam pagarināt šo laikrindu pagātnē. Atrodot vēl senākas lietas, arheoloģiskos atradumus, dabūjam vēl senāku laikrindu,” skaidro dendrohronologs, kura pirmā profesija ir mežsaimnieks, bet savā tagadējā neparastajā arodā viņš apvieno gan meža pazinēja, gan vēsturnieka, gan arheologa zināšanas. “Vienā laikā augušajiem kokiem nekad nav vienāds pieaugums. Bet dati korelē, lielākam vairumam ir korelatīvā līdzība, līdz ar to arī varam to pateikt.”
Līdz šim Kurzemē dendrohronologs darbojies retāk. Taču, jo vairāk iegūtas lokālo hronoloģiju laikrindas, jo vairāk var salīdzināt, jo konkrētāk var noteikt gan gadu (ar iespēju kļūdīties par pāris gadiem), kad koks nocirsts, gan cik tam bijis gadu, gan arī koka izcelsmi – reģionu vai apkaimi, no kurienes tas ir nācis. Katra gadskārta tiek mērīta ar milimetra simtdaļu precizitāti.
Diezgan daudz M. Zundem nācies pētīt seno Rīgu. Atklājies, ka tās būves sevī glabā kokmateriālu, kas atpludināts pa Daugavu no tālienes: no Baltkrievijas, Ukrainas, pat no Volgas baseina.
“Tikpat labi tie var būt [vienai ēkai] nākuši no viena un tā paša meža, bet varbūt savākti no dažādām pusēm. Varbūt ar kuģi pievesti,” stāsta M. Zunde.
Kokteiļsalmiņu tievumā
Liepājā pētnieks ņēma paraugus no ēkām, izurbjot no sijām dažus milimetrus platus serdenīšus kokteiļsalmiņu tievumā. Urbumos pēc tam iesit vietā tapiņas, tāpēc urbumi mājas detaļas stiprību nemazina, viņš stāsta.
“Kurzemes Vārds” bija klāt, kad dendrohrohologs strādāja Zivju ielas spīķerī. Telpā, kurā bijām, ir sešas sijas. Paraugi bija jāņem no katras sijas, un no katras telpas. Jo vairāk paraugu, jo precīzāk var noteikt ēkas vecumu.
Senās ēkas parasti gadsimtu gaitā ir diezgan ievērojami mainījušās. Kaut ko piebūvē klāt. Kaut ko pārbūvē, paplašina. Varbūt kādreiz ir mainīts jumts un tā konstrukcijas. Plāksne pie spīķera sienas vēstī, ka noliktava būvēta 1690. gadā. Taču dendrohronoloģiskā izpēte var atklāt ko citu. Varbūt ēka ir senāka. Varbūt arī ne.
“Ar secinājumiem jāuzmanās,” teic pētnieks, “jo dažkārt vietā ir liktas jaunākas detaļas, citreiz, materiālu taupot, izmantots koks no senākām, nojauktām ēkām. Varbūt, ka arī telpas atšķiras pēc vecuma.” Tādēļ jau paraugu vajadzīgs pēc iespējas vairāk.
Šajā gadījumā laboratorijā pētāmie paraugi ir izurbtie serdenīši. Citā reizē iespējams pat atzāģēt paraugus – tas ir vislabāk, tad var mērīt gadskārtas vairākos virzienos. Parauga ņemšanas veids atkarīgs no tā, cik daudz pieļaujams objektu bojāt. Bet ir arī iespēja gadskārtas noteikt ar infrasarkanajiem stariem.
“Tad skatās cauri kā ar rentgenu, tas ir vismodernākais. Tā “Rīgas biržā” man bija jādatē gleznu pamatnes. Objekti jau ir visvisādi. Ir bijis jānosaka vecums lielajiem Daugavas krasta stiprinājumiem, arheoloģiskām celtnēm. Visu, kur kokā saglabājušās pēdējās gadskārtas, var mēģināt datēt,” viņš stāsta. Tas noder arī, pētot senus klimata faktorus – dendroklimatoloģijā.
Pētnieka zināšanas ir noderējušas, pat lai noteiktu īpašuma tiesības, un viņš sadarbojies arī kriminālizmeklētājiem. Stumbrā palikušās ložu brūces koks cenšas apaudzēt, un pēc gadskārtām var pateikt arī to, cik sena ir šī brūce – kad šauts.