Pilnīgi noteikti šā brīža situācija prasa kardinālus lēmumus un soļus to izpildei no valsts puses, lai uzlabotu, atvieglotu un paātrinātu parādu piedziņas procesu. Problēmas spektrs ir plašs un ideālā variantā, protams, labāk būtu novērst cēloņus, kuru dēļ vispār parādi rodas, bet tos ietekmēt būs pagrūti.

Jau ar likumu komunālo pakalpojumu (siltumenerģijas, ūdens u.c.) piegādātājam ir garantēta pilna samaksa par piegādāto produktu un par to ir atbildīgs apsaimniekotājs, neskatoties uz savu iekasējuma procentu. Tāda situācija ir izdevīga pakalpojumu piegādātājiem, bet klaji neizdevīga visiem pārējiem – mājas apsaimniekotājam un mājas iedzīvotājiem. Manuprāt, katram būtu jānodarbojas ar savu pamatdarbību, un apsaimniekotājam tā ir – rūpēties par mājas tehnisko stāvokli un tās iemītnieku dzīves apstākļu nodrošināšanu, nevis pamazām pārvērsties par parādu piedziņas organizāciju, kas darbojas citu uzņēmumu (komunālo pakalpojumu sniedzēju) pakalpojumu nodrošināšanai. Pareizāk būtu, ja norēķināšanās par komunālajiem pakalpojumiem notiktu tieši starp to sniedzējiem un saņēmējiem.

Alternatīvs un ne tik radikāls risinājums būtu norēķināšanās iekasētās summas apjomā – t.i. apsaimniekotājs pildītu kasiera/starpnieka funkcijas – cik viņa klienti samaksā par pakalpojumu, tik arī šis starpnieks pārskaitītu tālāk pakalpojuma sniedzējam. Vēl nesen Rīgā izskanēja ideja par to, ka siltumenerģijas sniedzēji varētu slēgt līgumus ar pašiem gala lietotājiem, bet tā neīstenojās, jo prasītu milzīgus kapitālieguldījumus un par to avotu vienošanās netika panākta.

Ja cilvēkam ir izveidojies parāds daudzdzīvokļu mājas apsaimniekotājam, tad tas ir atšifrējams par konkrētām pozīcijām – apsaimniekošanas maksa, apkure, ūdens, elektrība koplietošanai un citi maksājumi. Ja ienākošie maksājumi tiek dalīti proporcionāli pa visām šīm pozīcijām, tad rezultāts rāda, ka no parāda summas tikai ~ 25 % ir attiecināma uz apsaimniekošanas maksu, bet pārējais – par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem (tas attiecas uz mājām, kur tiek piegādāta siltumenerģija).

Tas nozīmē, ka apsaimniekotājam visiem spēkiem ir jāpiedzen parādi no iedzīvotājiem gan par ūdeni, gan par atkritumiem, gan siltumenerģiju, lai gan to ne piegādā, ne izved, ne ražo. Atbildību un iedzīvotāju nemaksāšanas risku šobrīd uzņemas tikai viena puse, jo likumdošanā ir iestrādāta norma un ar līgumu uzlikts pienākums, ka apsaimniekotājam par pakalpojumu ir jāsamaksā 100 procentu apmērā. Jebkuram uzņēmējam būtu jārēķinās – var rasties zaudējumi, var rasties izdevumi parādu piedziņai utt. – tas ir tikai normāli, ka uzņēmējs riskē un dažreiz cieš zaudējumus. Šobrīd izrādās, ka pakalpojumu sniedzējiem tomēr jābūt vienlīdzīgākiem par citiem un viņus neskar problēmas, kas saistītas ar parādu piedziņu un likumdošanu, viņiem arī īpaši nav vajadzīgas izmaiņas šajās normās. Zaudējumi nav jācieš tikai mājas iedzīvotājiem un apsaimniekotājam – problēmu risinājumos ir jāiesaistās visām iesaistītajām pusēm un vislielākais darbs šeit būtu likumdevējiem!

Runājot no apsaimniekotāju pozīcijām, iespējamās likumīgās metodes, kā pret parādniekiem vērsties, ir diezgan ierobežotas un pilnībā atkarīgas no situācijas valstī, tajā skaitā no pārslogotās tieslietu sistēmas. Apsaimniekotāji un arī komunālo pakalpojumu sniedzēji meklē un izmanto visas iespējamās likumīgās metodes, lai maksājumu disciplīnu uzlabotu. Tajā skaitā arī komunālo pakalpojumu, piemēram, apkures, kanalizācijas vai aukstā ūdens, atslēgšanu. Jāuzsver, ka par jebkuru darbību atbilstību likumdošanai mūsu valstī var lemt tikai un vienīgi tiesa – visi pārējie skaidrojumi ir tikai nevienam nesaistoši viedokļi.

Ik pa laikam parādās kāda parādnieka sašutums par to, ka publiskots mājas parādnieku saraksts. Jautājums par cilvēka personīgās dzīves neaizskaramību un parādnieku saraksta publiskošanu ir diskutējams. Nezin kāpēc tiek aizmirsts, ka katra indivīda tiesības ir ļoti cieši saistītas ar viņa pienākumiem. Daudzdzīvokļu mājas gadījumā pat viena īpašnieka nemaksāšana ietekmē pārējo kaimiņu dzīves apstākļus un tas, ka notiek vēršanās pret viena parādnieka saistību nokārtošanu, ir tikai tāpēc, lai iekasēto naudu ieguldītu mājas remontos un pārējiem kaimiņiem nodrošinātu viņu tiesības – dzīvot sakārtotā mājā un saņemt visus paredzētos pakalpojumus. Vai mērķis attaisno līdzekļus?

Jāuzsver, ka runa nav par tiem parādniekiem, kas savas problēmas risina un parādu nomaksas jautājumos sadarbojas ar saviem kreditoriem. Bez tam līdzšinējā pieredze rāda tendenci, kas atkārtojas katru gadu – ir iedzīvotāju kategorija, kam ziemas periodā parādi nedaudz sakrājas, bet tie tiek nomaksāti vasarā.

Sociālie pabalsti maznodrošinātajiem jau tiek piešķirti, šī sistēma, manuprāt, strādā. Summas ir lielas, un cilvēki šādu palīdzību saņem jau gadiem, lai varētu samaksāt par dzīvokli.

Neskatoties uz visu, SIA “Nam Serviss” ir pieņēmis šādus spēles noteikumus un nevienu brīdi nav bijis parādā nevienam pakalpojuma sniedzējam vai citam sadarbības partnerim. Ņemot vērā maksātspējas tendences šovasar, arī uz nākošo apkures sezonu uzkrājums būs pietiekošs savlaicīgiem norēķiniem bez papildus līdzekļu piesaistīšanas..

Mazākiem apsaimniekotājiem, kuru pārziņā ir viena vai dažas mājas, klientu nemaksāšana var novest pie neapskaužama rezultāta. Viņu uzņēmējdarbībai katrs parādnieks var būt liktenīgs.

Apsaimniekotājam ņemt kredītus, lai nomaksātu savu klientu parādus, un tā norēķināties ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem, būtu ļoti riskants pasākums – gan pašam apsaimniekotājam, gan arī kreditoram. Es to neatbalstu, jo tas nekādi neskar problēmas cēloņu novēršanu. Tas varētu būt tikai īstermiņa risinājums pilnīgas bezizejas gadījumā.

Gatis Kālis,
Namu apsaimniekošanas uzņēmuma “Nam Serviss”
valdes loceklis