– Kā rodas labs joks?

– Labs joks ir negaidīts – tas ir tad, ja uz kaut ko varam paskatīties caur absurda prizmu. Ja teikums iesākas paredzami, bet beidzas absolūti neparedzami, citādāk, nekā visi gaidīja, tad tas mēdz būt smieklīgi. Humors ir terapeitisks. Ja varam par kaut ko pasmieties, tad paskatāmies uz to no malas, un smiekli rodas no tā, ka tajā ieraugām jaunu šķautni, kādu neesam gaidījuši.

– Kāpēc vieni cilvēki jokus saprot, citi ne?

– Man šķiet, vai nu ir humora izjūta, vai arī tās nav. Bet esmu pamanījis, ka cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņiem ir humora izjūta, parasti tās nav. Droši vien antropoloģiski jāpēta, kāpēc tā ir.

– Vai humora izjūtu var attīstīt?

– Vajag trenēties un smieties par sevi. Ja spēj pasmieties par sevi, tas jau ir pirmais solis uz humora izjūtu. Domāju, ka humora izjūtu var uztrenēt. Mēģināt ieraudzīt absurdu ikdienā sev apkārt, neuztvert visu tik nopietni – man šķiet, tas jau ir labi.

Un noteikti nevajag mēģināt jokot piespiedu kārtā. Ja cilvēks par katru cenu grib būt smieklīgs, tas ir bēdīgi.

– Ļaudis labprāt skatās izrādes, par kurām kritiķi saka – balagāns. Acīmredzot cilvēkiem gribas vieglumu. Ne tikai režisors un scenārists taisa humoru, tas nāk arī no aktieriem, vai ne?

– Noteikti. Vissmieklīgāko joku var padarīt nesmieklīgu un nesmieklīgu situāciju padarīt smieklīgu. Viena lieta ir izlasīt joku vai iesmieties, lasot grāmatu, bet uz skatuves ir pavisam kas cits. Tur ir pauzes, taimingi (īstā momenta noteikšana), pareizie uzsvari.

Gadās, ka joks vienreiz strādā, bet citā izrādē tas vairs neder. Situāciju komēdijas ir pieprasītas tāpēc, ka skatītāji tajās jūtas gudrāki, komēdijās viņi var smieties par kādu citu un domāt: “Ar mani jau tā nekad nenotiks kā ar tiem cilvēkiem uz skatuves.”

– Mēdz teikt, ka britiem ir ļoti labs melnais humors. Bet kur joks sākas un kur beidzas – kur ir tā robeža?

– Katram jokam ir pareizais laiks un pareizā vieta. Vienā vietā tas darbojas, citā ne. Kas bija smieklīgi pirms desmit gadiem, iespējams, vairs nemaz nav smieklīgi šodien. Ir mainījusies izpratne, mēs esam palikuši gudrāki. Mums patīk jokot par jūtīgām tēmām. Ksenofobiski vai homofobiski joki – tie kādreiz ir strādājuši ļoti labi, un kādā brīdī tie pārstāj darboties.

Bet, manuprāt, joks kaut kādā ziņā ir dziedējošs. Ne jau vienmēr joks ir ņirgāšanās. Joks ir tikai joks. Manuprāt, var un vajag smieties par gandrīz visu.

Bet bieži vien ir jāpaiet kādam noilgumam, lai saprastu, kas notiek apkārt.

– Varbūt tam ir saistība ar aizspriedumiem un iekšējo atvērtību pasaulei?

– Varbūt. Bet var iebraukt otrā grāvī, kad esi tik pieņemošs, atvērts un liberāls, ka viss jau paliek aizvainojošs. Skatoties uz ārzemju komiķiem, redzams, ka starp viņiem ir tādi, kas nekādus jokus vairs nevar atļauties. Kur tā patiesība – kur drīkst vai nedrīkst jokot –, es neesmu izdomājis.

– Esmu pamanījusi, ka, strādājot mājās, smejos retāk nekā agrāk, kad kopā ar kolēģiem cits par citu pazobojāmies un kad bija daudz vairāk vietu, uz kurām iet un satikt cilvēkus. Kā nepazaudēt humora izjūtu?

– Domāju, ka humora izjūtu zaudēt nevar, tā vienkārši netiek izmantota. Pēdējā gada laikā ir mazāk socializācijas, mazāk sociālās berzes. Jokot ir par ko, bet mēs laikam mazāk jokojam. Mājiniekiem varbūt esam mazliet apnikuši. Tiklīdz viss atgriezīsies vecajās sliedēs, cerams, atgriezīsies arī smiekli. Gan jau drīz varēs par visu pagājušo gadu smagi pajokot – manuprāt, tur ir daudz materiāla jokiem.

Brīžiem viss pēdējais gads liekas viens ļoti liels joks, pat ja tas šķiet ļoti dīvains humors.