Viss ir atkarīgs no
kaitbordista sagatavotības, ekipējuma, pareizas vietas izvēles un
drošības prasību ievērošanas. Ar kaitbordu nodarbojas daudzi
cilvēki pasaulē, un viņi brauc arī krietni stiprākos vējos.
Pats Kolkas ragā neesmu kaitojis, bet, cik esmu dzirdējis nostātus
par peldētājiem, tad tur ir diezgan bīstami, jo ir neprognozējamas
straumes, satiekas līcis ar jūru, veidojas viļņi.

Kaitbordā ir tabu:
neviens nekaito, kad vējš pūš no krasta uz jūru. Liepājā ir
labi, mums ir ezers. Ja vējš pūš no krasta uz jūru, tad kaitojam
ezerā. Bet normāli tas nav, ja cilvēki tādā vējā iet jūrā.
Par konkrēto gadījumu es nevaru teikt, kas notika, bet, kā ir
pieņemts, pūķi cenšas neatkabināt, jo tas ir velkošs spēks,
kas var palīdzēt. Sliktākajā gadījumā ar to var peldēt, jo
tajā ir gaiss un pūķis darbojas kā papildu peldlīdzeklis. Bet ir
gadījumi, kad pūķis jākabina nost, jo striķi aptinas ap kaklu,
roku, žņaudz – tad tos griež pušu, lai tiktu vaļā.

GPS sistēmas lielākoties
kaitbordā neizmanto, jo kaitošana vairāk vai mazāk notiek gar
krastu un no tā tālu cenšas neaizpeldēt, lai pēc tam nebūtu
jāmeklē. Nevaru pat pateikt, vai kāds izmanto tādas ierīces.

Mēs biedriem cenšamies
paskaidrot, lai neiet ūdenī vieni paši, un arī pulcinām cilvēkus
kopā, lai turas lielākā barā un cits citu arī pieskata. Tā ir
drošība, un to cenšamies iestāstīt arī jaunajiem
kaitbordistiem. Protams, cilvēku nevar piespiest kaut ko darīt vai
nedarīt. Traki cilvēki un adrenalīna meklētāji būs vienmēr.
Mēs varam tikai mazināt risku, cilvēkiem vairāk stāstot un
mācot.

Par to jau var runāt
daudz, vai glābēji ir gatavi un kam viņi ir gatavi. Neesmu
speciālists par glābēju inventāru, bet vai viņiem ir tāds
aprīkojums, ar kuru var iebraukt jūrā šādos laika apstākļos,
kad tajā vajag tikt no krasta? Lielā vilnī tas ir grūti. Varbūt
jāizdara visām pusēm secinājumi. Gan pašiem kaitbordistiem
jāpārdomā sava rīcība, gan glābējiem – kā labāk organizēt
savu darbu.