Liepāja daudzu gadu
garumā dēvēta par Latvijas rokenrola galvaspilsētu. Pašlaik šis statuss ir
nedaudz pabalējis, vērojams zināms pieklusums, bet es ceru, ka tas ir klusums
pirms vētras. Liepājā aug jauni mākslinieki, viņi rada un muzicē. Pienesums,
kas nāk no Liepājas Pop/Rok skolas, pagaidām varbūt vēl nav plašai sabiedrībai
pamanāms, bet kādu dienu mēs par viņiem noteikti dzirdēsim.

Nekas jau nav
apstājies – mūziķi turpina spēlēt. Varbūt jaušams tāds kā radošais nogurums,
līdz ar to pa laikam var rasties iespaids, ka Liepājā nekas nenotiek. Arī
Ainars Virga kādā intervijā atļāvās paust, ka roks ir miris. Es gan nedomāju,
ka tā būtu, un tāpat nedomāju, ka roks jebkad būs miris. Varbūt pašlaik
publicitāte šāda veida mūzikai ir mazāka, sabiedrībā par to runā mazāk, bet tas
jau nenozīmē, ka kaut kas būtu beidzies pavisam.

Man gan grūti
salīdzināt šodienu ar aizgājušo gadu spožajiem laikiem – pats vēl esmu
pietiekami jauns un arī par liepājnieku sevi dēvēju tikai astoņus gadus. Es
daudz esmu interesējies par Latvijas rokmūzikas vēsturi, par Liepājas lomu
tajā, bet pats es to neesmu izdzīvojis. Spriežot pēc lasītā un pēc
aculiecinieku stāstītā, agrāk ir bijis citādi, mūzikas dzīve bijusi
piesātinātāka un Liepāju patiešām cienīja kā rokmūzikas galvaspilsētu. Pašlaik
šo statusu būtu nepieciešams pamatīgi uzspodrināt. Bet atņemt Liepājai to
neviens nevar – no šīs pilsētas ir nācis tik daudz augstas klases mūziķu, ka
jebkurā gadījumā Liepājas vārds Lavijas rokenrola vēsturē ir ierakstīts. Un pat
ja no Liepājas nekad vairs nenāktu neviena jauna grupa, to, kas ir bijis,
neviens mums nevar atņemt.

Šodien mums pašiem
jācīnās. Lai darbotos šajā lauciņā, Liepājā ir jābūt pamatīgam entuziastam.
Pazīstu daudzus liepājniekus, kuri ir labi mākslinieki, labi mūziķi, bet ne
visiem pietiek spēka tiem daudzajiem darbiņiem, kuri jāpaveic, lai par tevi
dzirdētu plašākā mērogā. Daudzi rosās paši par sevi, bet vienatnē var pietrūkt
cīņasspara.

Tādēļ man prieks,
ka Liepājas Pop/Rok skola pamazām kļūst par tādu kā Liepājas mūzikas dzīves
Laimas pulksteni – vietu, kur satikties. Tik daudz svešu cilvēku šeit ir
iepazinušies un tagad ir labākie draugi, kopā spēlē un dara lielas lietas!
Tiešām jūtos pacilāts, ja man saka ”paldies” par to, ka ir šāda tikšanās vieta.
Ir jārod iespēja, lai līdzīgi domājošie varētu satikties un savas idejas
attīstīt kopā.

Daudz esmu runājis ar
citu Latvijas pilsētu pārstāvjiem, kas darbojas mūzikas jomā, un visi izceļ to,
ka Liepāja ir ļoti radoša pilsēta un tādai tai noteikti jāpaliek. Varbūt ne tik
daudz rokenrola galvaspilsētai, bet tieši radošuma galvaspilsētai. Liepājā
veidojas arvien vairāk mājīgu vietu, kur pulcēties radošajām personībām –
mūziķiem, dzejniekiem, māksliniekiem. Liepājai tas ļoti piestāv un tas ir šīs
pilsētas zīmols.

Šonedēļ Ģitāristu
svētku atklāšanas koncertu noslēdzām ar kopīgu muzicēšanu jeb džemu. Uz to
speciāli bija braukuši mūziķi no Kuldīgas, kas spēlēja lieliski, nez no
kurienes uzradās kāds čigāns, kas gribēja uzspēlēt bungas un darīja to
vienkārši fantastiski. Šādās tikšanās reizēs pats svarīgākais ir tas prieks,
kas strāvo no mūziķiem, kuri var runāt vienā valodā – mūzikas valodā. Visi, kas
darbojas šajā jomā, jau tāpat vairāk vai mazāk elpo un domā līdzīgi.