Ģirts Kronbergs: 2014.gadā bija jāar ne pa jokam
Ģirts Kronbergs, Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes padomnieks reģionālajos jautājumos
2014.gads ekonomikas jomā mūspusē bija gaidīšanas režīmā.
Gaidījām, kas notiks ar ”Liepājas metalurgu”, kas notiks ar Ukrainu un
Krieviju. Sagaidījām. Viens nesāka strādāt. Otrs aizvēra tirgu. Bet tas zināmā
mērā beidzot lika sajust, ka ne viss ir tā, kā stāsta politiķi, ka ne vienmēr
varam klausīt priekšvēlēšanu solījumiem un dažādiem apgalvojumiem.
Mani visvairāk satrauc cilvēki, kas palikuši ne tikai bez
darba, bet arī bez ienākumiem Metalurgā. Jo tas atsaucas uz ekonomiku.
Cilvēkiem nav naudas, viņi dzīvo, izmantojot pabalstus. Bet tajā pašā laikā šie
cilvēki labprāt gribētu dot savu ieguldījumu vietējā ekonomikā, proti,
strādājot, maksājot nodokļus un arī iegādājoties preces un pakalpojumus. Daudzi
arī šī iemesla – Metalurga ilgstošā pārdošanas procesa – dēļ jau bijuši spiesti
atdot savu ieguldījumu gan citviet Latvijā, gan ārpus Latvijas.
Ar bažām skatāmies, kas notiks ar Metalurgu kopumā. Samērā
cerīgas ir sarunas ar jaunajiem īpašniekiem, bet ir jāsaprot, cik ilgā laikā
valsts noalgotie konsultanti ļaus šim uzņēmumam normāli strādāt, nevis vazās
uzņēmumu aiz deguna, iespējams, nenododot infrastruktūru. Jo tas ir ļoti
svarīgi. Uzņēmums var sākt strādāt tikai tad, kad tam ir pilnīga skaidrība par
to, kas viņam ir un kas viņam vēl vajadzīgs – par spēles noteikumiem. Jo cik es
secinu pēc dažādiem komentāriem, tad process dažādu iemeslu dēļ diemžēl tiek
vilcināts. Un izskatās, ka ne no pircēja puses.
Protams, tas ievieš dažādas korekcijas arī pašos uzņēmumos.
Gan 2013., gan 2014.gads pret uzņēmējiem bija ne tas labvēlīgākais. Tās pašas
bankas, tie paši lielākie piegādātāji ar ļoti lielu neticību skatījās uz
biznesu kopumā, jo mūsu pilsētā taču ir Metalurgs. Tas atsaucās gan uz
kredītiem, gan uz cita veida procedūrām – infrastruktūru, elektrību, gāzi u.c.,
kas vajadzīgas uzņēmējiem. Uzņēmēji bija spiesti ieviest daudzas korekcijas.
Bet daudzi arī saprata, ka intensīvāk jāstrādā citos tirgos.
Ir ļoti labi piemēri, kā uzņēmēji atrod labus un pilnīgi neapgūtus tirgus.
Sākot ar ”Laumu”, kas ir viens no mūsu lielākajiem darba devējiem. Uzņēmums
atradis noieta tirgu un atvēris savus veikalus pat dažādos kontinentos. Turklāt
nepārstāj to darīt, parāda, ka arī krīzes laikā var būt labi rādītāji, tostarp –
peļņas un atalgojuma ziņā. Jo uzņēmumā cilvēkiem ir salīdzinoši labas algas.
Savukārt tie, kas palika uzticīgi tam vienam tirgum, šobrīd
atlaiž darbiniekus. Tā varētu būt stipri līdzīga krīze, kā bija ar Metalurgu.
2014.gads bija smags gads. Tas lika savākties visiem, tajā
skaitā visiem uzņēmumos, arī darbiniekiem. Jā, kādam arī zuda ilūzijas par to,
ka vienā tirgū var pelnīt. Uzņēmēji beidzot sapratuši, ka ir jāmeklē
alternatīvas, kaut bija jau ļoti ērti un tirgus bija labs. Žēl, protams, arī
Krievijas uzņēmējus un iedzīvotājus, kuri par to visu maksā.
Tajā pašā laikā ir arī ļoti daudz darīts, lai pilsētas
infrastruktūra uzlabotos. Lai veidotos kaut kas jauns, aizvadītais gads bija
arī pārejas posms Kurzemes biznesa inkubatoram. Viens plānošanas periods
beidzās un šobrīd ir intensīvas pārrunas par to, kas būs nākošajos septiņos
gados. Jo Inkubators ir maza kalve jaunajiem uzņēmumiem, lai radītu labas un
arī labi apmaksātas darba vietas. Tie ir uzņēmumi, kas koncentrējas uz labām
preču grupām, kas varbūt ir unikālākas un šobrīd tirgū ne tik populāras un līdz
ar to ir ar labākām peļņas iespējām. Arī tā saucamie vecie uzņēmumi šobrīd
strādā pie tā, lai parādītos jauni produkti, ar kuriem viņi var aizpildīt robus
budžetos.
Domāju, ka 2015.gads arī nebūs vienkāršs, bet ļoti ceru, ka
tas būs ģeopolitiski mierīgs. Mūsu uzņēmēji ir atraduši jaunus virzienus, bet
vēl jau ir arī ”astes” – nesamaksāti rēķini, iesākti projekti, investīcijas
utt. Būs jāpadomā, kā šos jautājumus risināt.
2014.bija riktīgs zirga gads, bija jāar ne pa jokam. Taču
ceru, ka jaunais gads būs mierīgāks. Jo mēs esam un vienmēr esam bijuši stipri labs
piegādātājs – mūsu uzņēmēji kotējas labi. Tagad vien viņiem jānostabilizējas.
Tāpat ceru, ka 2015.gadā beidzot uzsāksies normāls
plānošanas periods nākamajiem sešiem gadiem. Ekonomikas ministrijā tomēr meklē
iespēju sniegt atbalstu ne tikai dažādos zinātnes virzienos, bet arī uzņēmējiem
– infrastruktūrai, iekārtās. Ja pirms gada strikti tika teikts, ka tas
nenotiks, tad šobrīd tomēr tiek meklētas iespējas.
Par notikumiem valstī, godīgi sakot, gan man nav tās labākās
sajūtas. Ja pēdējos divos trijos gados vēl situācija šķita cerīga, nu lielos
vilcienos Latvijā gaismas stariņu no politiķiem vismaz es neredzu. Situācija
atgriezusies vecajās sliedēs – to jūt ne tikai uzņēmēji, bet arī iedzīvotāji.
Vien jāatceras, ka tas viss ir laicīgs, mainās. Cilvēki ir
pietiekoši gudri. Jebkurā līmenī. Arī ikdienas cilvēki ir pietiekoši analītiski
domājoši. Daudz kam vēl jānotiek, bet paši esam citādi un situācija līdz ar to
citāda, nekā pirms laika.