Latvijā bieži televīzijā, radio un citos masu saziņas līdzekļos nākas dzirdēt par bērniem, kuri cieš no pieaugušo nevērības, pamešanas novārtā, vardarbības. Sabiedrība uzzina par notikušajām sekām. Tāpat nākas dzirdēt par bērniem, kuri devušies uz skolu, ārā pastaigāties vai kur citur, taču nav atgriezušies mājas. Arī tad runā par notikušo nelaimi, iespējamiem vainīgajiem un to, ka vecākiem un citiem pieaugušajiem bērni vairāk jāpieskata.

Tomēr stāstīšana tikai par notikušo nelaimi un to, ka bērniem jāuzmanās vai vecākiem bērni vairāk jāpieskata nav pietiekams risinājums, lai mazinātu vardarbību pret bērniem, liktu pietiekami aizdomāties par iespējamiem nelaimju novēršanas veidiem, vai bērniem ļautu justies drošāk.

Koncentrēšanās tikai uz sekām bērnos un pieaugušajos var radīt bezspēcības un baiļu sajūtu, ka būtiski ietekmēt neko nevar un pasaule ir ļoti nedroša. Dzīves pozīcija, ka ”pasaule ir nedroša” un no visa kā jābaidās nav bērnam pats piemērotākais audzināšanas veids.

Protams, sabiedrības uzmanība ir jāvērš uz reāli notiekošo, un arī bērni šo informāciju dzird un no tās izdara savus secinājumus, tomēr nopietni jādomā par preventīviem pasākumiem, kuriem jāseko ne tikai tad, kad kāda nelaime jau notikusi.

Drošības jautājumi sevī ietver divas būtiskas lietas: bērna iekšējā drošība un drošības jautājumi, kas saistās ar apkārtējo vidi. Abi šie drošības veidi savstarpēji ir cieši saistīti, ja bērns jutīs iekšējo drošību – būs emocionāli stabils, ar adekvātu pašapziņu, zinās, ka viņa tuvākie viņu mīl, ciena, atbalsta, tad arī attiecības ar apkārtējo pasauli veidosies adekvātākas un bērns vieglāk varēs saprast, kas ir labs, kas slikts, ka ir pieaugušie, kuriem mēs varam uzticēties, bet ir pieaugušie, kuriem nevaram.

Runāt ar bērniem par drošības jautājumiem jāsāk ģimenē un nav noteikta vecuma, kad tas būtu jāsāk darīt, tas atkarīgs no bērna attīstības līmeņa, bērna gatavības dzirdēt un uzklausīt, kā arī uzdot jautājumus.

Tā kā drošības tēmas ir neatņemama sastāvdaļa bērna audzināšanā, runāt par drošības jautājumiem noteikti jāsāk jau ar pirmsskolas vecuma bērniem. Taču to vēlams darīt nevis tad, kad TV vai radio izskanējusi kāda šausminoša ziņa, un mamma vai tētis ir gana satraukti par dzirdēto, bet gan mierīgos ikdienas apstākļos.

Pētījumi un statistika liecina, ka aptuveni 90% vardarbības gadījumos (seksuālas, fiziskas, emocionāls) varmākas bijuši bērniem pazīstami pieaugušie radinieki, kaimiņi, ģimenes draugi, paziņas u.c. Tāpēc nebūtu vēlams bērnus baidīt ar svešiniekiem, ka no svešiniekiem ir jābaidās u.tml., vai runāšanu ar bērnu par drošības jautājumiem sašaurināt tikai uz piesardzību no svešiem cilvēkiem, jo tādā situācija, ja bērnam pāri darītājs ir zināms cilvēks bērns jutīsies apmulsis un nobijies, ka iespējams visi cilvēki ir ļauni, ja jau arī man zināms, pazīstams cilvēks dara pāri.

Bērniem parasti patīk runāt par drošības jautājumiem un viņi ar interesi klausās un uzdod jautājumus. Stāstot par drošības jautājumiem vecāki var izmantot dažādas bērnu grāmatiņas – piemēram, par ķermeni.

Ja vecāki jūt, ka paši nespēs tikt galā ar bērna informēšanu par drošības jautājumiem, tad vēlams atrast kādu speciālistu, kas to varētu izdarīt. Piemēram, speciālistiem ir izstrādāti speciāli informatīvi materiāli un interaktīvi diski kā ar bērniem runāt par drošības tēmu.

Tomēr jāatceras, ka bērna iekšējo drošības sajūtu varēs radīt un attīstīt tikai vecāki vai bērna galvenie audzinātāji ģimenē uzturot pozitīvu, atvērtu, uzticības pilnu atmosfēru.

Galvenais, runājot ar bērnu par drošību, ir nepārspīlēt. Ar bērnu par drošību ir jārunā ikdienā, nevis tikai tad, kad kaut kas notiek. Pirmsskolas vecumā mēs nevaram gaidīt, ka bērns pats izvērtēs situāciju. Viņš nevar būt atbildīgs – būt atbildīgam ir pieaugušo uzdevums.

 Guna Krēgere-Medne, bērnu un ģimeņu konsultants