1941.gada 14.jūnijs. Nu nemaz negribas pamosties! Bet mammīte mani cenšas dabūt no gultas laukā. Vēl pavisam agrs un ārā tik tikko sāk svīst rīta gaisma. Mammīte raud! Liek man steidzīgi ģērbties un, pamodinājusi māsiņu Liviju, trīcošām rokām velk viņai mugurā drēbītes.

Istabā sveši ļaudis. Daži krievu karavīru formās un ar šautenēm, kurām uzsprausts garš durklis. Skapja durvis vaļā. Arī kumodei visas atvilktnes ārā. Mūsu izpalīgi Anna un Ādolfs palīdz mantas sabāzt maisos. Arī Anna raud!  Protams, ka arī mums mazajiem raudiens iet vaļā.

Mammīte cenšas mūs mierināt. Raudādama stāsta, ka nekas ļauns jau nebūs. Kad atbrauks mājās tētis ar lielo brāli Tālivaldi, tad brauksim projām uz citu vietu dzīvot.   

Tētis un Tālivaldis ar diviem zirgiem un ratiem bija norīkoti darbos Vaiņodes aerodroma būvē.

Atstājuši mūsu mājās virsnieku un divus karavīrus ar durkļotām šautenēm, viens krievs un privātais ar automašīnu aizbrauca pēc viņiem.     

Laiks vilkās gausi un pa to laiku risinājās dažādi notikumi. Man sagribējās pačurāt, tādēļ skrēju ārā uz mazmājiņu, bet durvis ar šauteni aizšķērsoja krievs un lika nokārtoties tur pat durvjpriekšā. Arī uz kūti, atvadīties no mūsu mazajiem kaķīšiem, mēs ar māsiņu Liviju netikām. Čekisti laikam baidījās, ka mēs nepamūkam…

Bet tētim ar brāli bijusi iespēja aizmukt. Viņi bijuši aerodroma malā pie krūmiem un kaimiņš, ”Makaļu” māju saimnieks Ernests, mudinājis, lai laižoties uz mežu. Tētis to nedarīja, jo gribēja būt kopā ar savu ģimeni, tādēļ padevies liktenim un kāpis mašīnā. Zirgus un ratus uz ”Alekšiem” apsolījies nogādāt kaimiņu Ernests.                                                                                 Bet  mājās – čekas virsnieks pēkšņi nogāzās gar zemi un sāka krampjos raustīties. Galva svaidās uz visām pusēm, bet uz lūpām putas. Pieskrien kareivis ar savu šaujamo un nevienu nelaiž klāt.

Mammīte metas uz ķēķi pēc ūdens, gribēdama kaut kā līdzēt, bet pa to laiku virsnieks nācis pie sajēgas izrauj no kabura revolveri un grib visus šaut nost. Anna kliedz. Mēs brēcam cik jaudas.

No atmiņas pagaisis, kā tas viss beidzās. Pagalmā atgriezās automašīna un atveda tēti un brāli. Tālāk atminos, ka mēs visi sēdējām mašīnas vidū uz mantu maisiem, bet mašīnas pakaļgalā šauteņdurkļotie krievi. Līdzi bija paņemti arī tēta tēva brāļi, vecais krustēvs Aleksis un Žanis.

Mūs veda uz Liepāju. Karostas nomalē – gara vagonu rinda. Mēs stāvam automašīnā. Mammīte apķērusi Liviju, Tālivaldis cieši piestājis blakus tētim. Es stāvu viens. Viens – pats par sevi! 

Jāsaka, ka tāds jutos ģimenē vienmēr. Savas bērnības lielāko daļu biju pavadījis Liepājā pie omammas un opapa. Uz lauku mājām Gaviezē mani aizveda tikai vasarās. Bet 1940.gadā kļuvu astoņus gadus vecs un sāku iet skolā, tādēļ paliku pie vecākiem arī tajā ziemā.

Mēs stāvam automašīnā. Labajā pusē gara vagonu rinda, kreisajā – priediens. Tēvs, pacēlis mani rokās, rāda kādam virsniekam un skaidro, ka puika visu ziemu ļoti slimojis un vēl nav atlabis, tādēļ diez vai izturēs tādu ceļu. Nomirs! Varbūt var palikt?

Varbūt var palikt pie vecāsmammas, kur esot uzaudzis? 

Mammīte spiež sev klāt Liviju, Tālivaldis stāv blakus tēvam. Man pretim pastiepjas virsnieka rokas un es atrodos uz zemes. Svešais mudina iet krūmiņos it kā pačurāt –  un pazust!

Atskatījos. Vecāki sāka sviest mantu maisus ārā no mašīnas. Drausmīgs žēlums spiedās kaklā, jo gribējās braukt līdzi māsiņai un brālim, bet kājas kaut kā pašas dzina mani prom no tās vietas.         

Kā aizkūlos līdz omammai Upmalas ielā, vairs visos sīkumos neatminos. Sākumā skrēju tikai uz to pusi, kur šalca jūra. Tad nokļuvu līdz sarkanām ķieģeļu mājām un apjautu, ka tur kopā ar Pauļonkuli biju staigājis.

Onkulim Latvijas armijā bija kapteiņa pakāpe un darbs artilērijas laboratorijas saimniecības daļā.  Kopā ar viņu vairākas reizes biju gājis uz viņa darba vietu un atpakaļ, tādēļ turpmāko ceļu līdz Upmalas ielai bez lielas maldīšanās atcerējos. Tomēr tādam mazam puišelim tas bija garš skrējiens.

Par cilvēku arestiem un izvešanu jau pilsētā bija zināms, bet ziņa, ka tāds liktenis piemeklējis viņas meitiņu, omīti pamatīgi satrieca. Par pārējiem – tas nu tā, bet Fanija! ”Un tas viss Andreja dēļ, kurš tā dižojās ar saviem zirgiem, spožajiem zābakiem un zobenu. Un tagad viņa dēļ par to jācieš manai meitiņai!”

To omīte bieži atkārtoja. Līdz pat 1947.gadam, kad mammīte ar abām māsiņām atgriezās no Sibīrijas.                                                                     

Mājās bija arī onkulis Hermanis un viņš mudināja omammu iet uz Karostu. Varbūt, ka vēl varēs satikt? Varbūt, ka kaut ko var līdzēt? Un viņi devās ceļā.    

Pēc vairākām stundām, noguruši un galīgi satriekti, viņi atgriezās. Gar dzelzceļu visur priekšā bijuši karavīri un pie vagoniem klāt nav laiduši. Zināja stāstīt, ka vīri sadzīti atsevišķos vagonos, bet sievietes ar bērniem citos. Un tas arī viss!

Gunārs Kopštāls, represētais