Kaut arī 1. aprīlis jau sen aiz kalniem, bet 30. vēl tikai gaidāms, tradicionāli iegājies,ka aprīlis tiek dēvēts par joku mēnesi un nodarboties ar velna dzīšanu drīkstat arī jebkurā citā aprīļa dienā.

Ja vienlīdz jautri ir gan pašam izjokotājam, gan viņa upurim, tad jāsaka – kamdēļ gan ne? Kāds grams C vitamīna un smiekli nu nemaz par ļaunu nenāks.

Reizēm par lielāka mēroga jokiem izvēršas pasākumi, kuri pirmsākumos nevienam smieklīgi nešķiet. Arī nelielās grantētās ieliņas māju saimniekiem. Arvien biežāk slēptās dusmās tika sakosti žokļu kauli, kad sausā vasaras dienā ieliņai cauri brāzās trakuļu vadīti spēkrati,lai putekļu un nojausmu mākonī atstātu gan pašus māju iemītniekus, gan vēl pirms mirkļa saulē zaigojošos, spodros namu logus. Labāk neklājās arī lietainās rudenīgās dienās, kad brist pa dubļiem nācās, kā tautā saka – līdz pat zobiem. Un ja vēl šo dubļu masu cītīgi sablenderēja sveši auto, tad cilvēka cienīgā izskatā nokļūt līdz autobusa pieturai bija neiespējami. Taču mēs esam radoša tauta, un arī šādā situācijā izeja tika rasta!

Stūra māju apdzīvoja nu jau atraitņu kārtā iekļuvušais Liepu tēvs. Tad nu viņš laipni piedāvāja savu verandiņu, kur pārējie kaimiņi turēja uz pilsētu braucamās kurpes. Tā teikt – ar galošām aizbrien līdz Liepu saimniekam, apauj glītas, ādas kurpītes, un aiziet! Atgriežoties scenārijs līdzīgs – novelkam kurpītes, galošas kājās, un aiziet līdz savam namiņam. Taču kādu reizi Klāvonkulim, kurš no pārējiem atšķīrās ar samērā strauju temperamentu, šī rimtā vietējā kārtībā piegriezās! Uz savu roku uzmeistarojis kaut ko līdzīgu ceļa zīmei ķieģelis jeb “Iebraukt aizliegts”, piestiprināja to ielas galā pie elektrības staba.

Tavu brīnumu, bet transporta plūsma, kas satrauca vietējos prātus, tiešām manāmi sāka dilt. Un pēc dažiem gadiem cauri ieliņai jau brauca tikai vietējie un viņu radi vai draugi, kuri skaidri zināja ceļa zīmes patieso izcelsmi.

Pēc Klāvonkuļa aiziešanas Mūžībā bija pagājuši jau vairāk ne kā desmit gadi. Kā nu gadījās, kā ne, taču kādu dienu uz mītnes vietu mūsu ģimenīti nācās nogādāt radu pulkā nupat iekļuvušajam māsīcas vīram. Redzot, ka Ivars slaidā vēzienā laiž pa lielo šoseju, jautājām, kamdēļ gan viņš metīs tādu līkumu.

Uz to jaunais vīrietis neviltotā izbrīnā atbildēja: “Bet kā savādāk? Tur taču ir ķieģelis!”
Pēc pārciestās smieklu šalts jaunais radinieks atzinās, ka gadiem jau sanācis braukt šai vietai garām, taču nekad tik cītīgi nav ieskatījies un nav varējis iedomāties, ka aizliegums varētu būt viltots!

Gunita Boka