Šodien, 21.februārī, tiek atzīmēta Starptautiskā dzimtās valodas diena, kuras mērķis ir veicināt valodu un kultūru daudzveidību, daudzvalodību un cieņu pret dzimto un valsts valodu.

Ik gadu Liepājā norisinās pašvaldības organizētie latviešu valodas kursi. Šogad par kursiem ir ļoti liela interese. Jau pirmajās 15 reģistrācijas minūtēs tiem pieteicās vairāk nekā 30 cilvēku. Milzīgās intereses dēļ mēs bijām spiesti uzreiz reģistrāciju slēgt. 

Uz pirmo nodarbību ieradās 24 interesenti, kas arī ir visai daudz. Kursus apmeklē dažādu tautību cilvēki – moldāvi, ukraiņi, dāņi, vācieši, lietuvieši arī viens kirgīzs, taču pamatā kursus apmeklē krievi. 

Būtībā visi kursu apmeklētāji ir strādājošie, taču katram ir savi motīvi. Nāk tādi, kam ir augstākā izglītība, taču viņi jūt, ka ir nepieciešams valodas prasmes uzlabot, jo trūkst reālās vides, kur valodu pielietot.

Mums ir šī kopienu sabiedrība, kur cilvēki vairāk kontaktējas ar valodas ziņā sev līdzīgiem cilvēkiem, tādēļ latviešu valoda reizēm netiek tik aktīvi izmantota. Kad cilvēki jūt šo nepieciešamību, viņi sāk meklēt iespējas zināšanas nostiprināt – vismaz pāris stundas dienā runāt un domāt latviski.

Citi kursu apmeklētāji cer atrast labāku darbu, jo darbavietā ir nepieciešamas latviešu valodas prasmes. Šogad arī bērnudārzu audzinātājas, kas ikdienā ar bērniem strādā krievu valodā ir izjutušas nepieciešamību attīstīt savas latviešu valodas zināšanas. Ir arī cittautībnieki, kas Latvijā nodzīvojuši vien pāris gadus un vēlas apgūt mūsu valodas pamatzināšanas.

Arī daudzi pensionāri vēlējās apmeklēt šos kursus, taču, diemžēl, viņiem nācās atteikt, jo viņi nav mērķauditorija. Protams, ja interese nebūtu bijusi tik liela, mēs būtu piekrituši pieņemt arī pensionārus, jo ļoti vēlamies cilvēkiem palīdzēt – īpaši tiem, kuriem ir šī vēlme mācīties.

Bieži Latvijā darba devēju obligāta prasība ir krievu valodas zināšanas, taču, manuprāt, tā nedrīkst, jo galvenās ir valsts valodas zināšanas. Tajā pašā laikā ir daudzas vietas, kur citu valodu zināšana ir nepieciešamas, lai komunicētu ar klientiem.

Citas valodas nezināšana nedrīkstētu būt šķērslis darba tirgū, taču zināšanas vienmēr var būt kā pluss. 

Tāpat nav pieļaujama situācija, kad apkalpojošā sfērā strādā cilvēki bez latviešu valodas zināšanām. Ja tu cilvēkam valsts valodā nevari izstāstīt nepieciešamo un viņš nesaprot, ko tev vajag zināt, tas ir nepieļaujami. Ja tu strādā vietā, kur ir darbs ar cilvēkiem, tad ir jāzina valsts valoda.

Manuprāt, ir cilvēki, kas gadiem ilgi neiemācās valsts valodu, jo viņiem trūkst motivācijas. Viņi neizjūt vajadzību, ir ļoti pašpietiekami savās izpausmēs un viņiem šķiet, ka tas nav vajadzīgs. Tā ir tāda sava veida augstprātība, jo viņiem ir tās sava veida kopienas, vide kurā viņi jūtas labi. Pie mums ir ļoti daudz šādu cilvēku, kam šķiet, ka viņiem nekad nevajadzēs šīs zināšanas, taču tad, kad tiek izjusta šī valodas nepieciešamība, sevi pārvarēt un apgūt valodu ir ļoti grūti.

Ja valodas mācīšanās notiek ar nepatiku, piespiedu kārtā, tad, protams, tas ir slikti. Labāk ir, kad cilvēks pats saprot, ka tas ir nepieciešams. 

Arī skolā bērnu un jauniešu motivācija ir dažāda – vairums skolēnu un vecāku saprot, ka ir jāmācās un viņi ir gatavi to darīt.

Citreiz skolēni nesaprot, kādēļ mācību priekšmetus, kurus ir grūti saprast, piemēram, fiziku, ķīmiju, būtu jāmācās latviski, taču tā kā skolotāji bilingvālajās stundās arvien vairāk strādā latviešu valodā, arī paši skolēni to saprot arvien vairāk. Bērnu, kas latviski nevēlas mācīties, attieksme parasti veidojas ģimenē. Ja ģimene uzskata, ka latviešu valoda nav vajadzīga un bērnu nemotivē mācīties, tad bērns to pārņem.

Bieži vien, komunicējot ar Latvijā dzīvojošiem krievu tautības cilvēkiem, mums trūkst pacietības, vēlamies visu ātri un uzreiz, tādēļ cilvēkiem, kas cenšas runāt latviski, piedāvājam komunicēt krieviski, lai komunikācija būtu raitāka, taču mums vajadzētu uzklausīt un tikai nepieciešamības gadījumā mainīt sarunas valodu.

Latvieši ļoti bieži pirmie pāriet uz krievu valodu, neļaujot otram valodas prasmes izmantot.

Reizēm pie manis atnāk skolēnu vecāki, kas runā latviski, taču es redzu, ka mani līdz galam nesaprot, tādēļ es bieži sāku komunicēt krievu valodā, jo es vēlos, lai mani saprot. Protams, mēs nedrīkstam cilvēku atstāt bez informācijas, tādēļ jāvērtē katra situācija individuāli.

Ļoti saprātīgi būtu, ja mēs censtos būt iecietīgāki. Mums vajadzētu līdzcilvēkus uzmundrināt, pateikt, cik tas ir forši, ka viņi runā latviski.

Gunita Lūse, Liepājas 7.vidusskolas latviešu valodas skolotāja