Lielākā daļa cilvēku parasti neizprot, kāpēc veidotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, un domā, ka, dzīvojot šādā teritorijā, neko nedrīkst darīt. Kad izskaidro, daudzi sāk saprast. Piemēram, cilvēki bija pārliecināti, ka Aiviekstes palienes dabas parka pļavās nedrīkst cirst krūmus, tīrīt grāvjus, taču to var darīt, attiecīgi saskaņojot ar mums, DAP ekspertiem, kuri aizbrauc, uz vietas apskata un izvērtē, ko no krūmu apauguma var novākt, kur kāds koks vai krūmu koridors jāatstāj putniem vai sikspārņiem, kur pārvietoties. Džungļos nepavisam nav jādzīvo, ir pat ieteicams džungļus izkopt, lai pašam būtu patīkami dzīvot un arī dabas vērtības tiktu saglabātas. Tiem, kas dzīvo aizsargājamajās teritorijās, parasti jāuztur saikne ar mums, lai zinātu, kāda rīcība ir atļauta. Katrā aizsargājamā dabas teritorijā ir atšķirīgs aizsardzības statuss, atšķirīgs zonējums, līdz ar to savi noteikumi.

Dabas rezervātos ir stingrās un regulējamās zonas, kur saimnieciskā darbība praktiski nenotiek, izņemot pļavu apsaimniekošanu, meža stigu un ceļu uzturēšanu, bet dabas parka zonā ir pieļaujamas dažādas saimnieciskās darbības. Ir arī privāto pļavu un mežu platības, kur atļautas sanitārās cirtes, protams, ar Valsts meža dienesta izsniegtajiem ciršanas apliecinājumiem.

Ja aizsargājamajās teritorijās mežā, kur īpašnieks vēlas cirst kokus, ir kādi aizsargājamie mežu biotopi, tad meža dienesta darbinieki ar mums ciršanu saskaņo, mēs izvirzām nosacījumus dabas vērtību saglabāšanai. Piemēram, ir jāievēro termiņš, kad ciršana ir aizliegta – putnu ligzdošanas laikā (parasti no 15. marta līdz 31. jūlijam), taču nosacījumi katrai dabas teritorijai var atšķirties, tāpat kā nosacījumi katrai putnu sugai, jo ir putni, kas pavasarī atgriežas agrāk. Par saimnieciskās darbības ierobežojumiem “Natura 2000” teritorijās īpašniekiem ir tiesības saņemt kompensāciju, kuru no ES fondu līdzekļiem izmaksā Lauku atbalsta dienests.

Ja īpašums atrodas neitrālajā zonā, mežos atļautas arī kailcirtes, sanitārās un kopšanas cirtes. Var nodarboties ar lauksaimniecību, audzēt graudus, un saimniecībai nebūt nav jābūt bioloģiskajai. Ja tā ir bioloģiskā, tad pats par sevi saprotams, ka nekādas ķimikālijas lietot nedrīkst.

Tiem iedzīvotājiem, kuri sēj un audzē graudaugus, jāievēro, ka nedrīkst lietot toksiskas un mutagēnas ķīmiskas vielas. Svarīgākais nosacījums gan būtu, lai tiem kaimiņiem, kuri apsaimnieko bites, tās neciestu no miglošanas.

Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas dabas aizsardzības daļas atļauju un izvērtējuma sektora vadītājs Guntis Akmentiņš.

PIELIKUMS “NOVADI ZAĻO” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.