Ko zinām un kā saprotam

“Šausmīgais holokaustā nav tas, ka nacisti nebija cilvēki. Šausmīgais ir tas, ka viņi bija cilvēki. Katrā no mums – jūsos un manī – ir apslēpts kaut kas no Himlera un Eihmaņa, un tas var atklāties, kad ap­stākļi ir nobrieduši.” Par šo vēsturnieka, Jeruzalemes holokausta memoriāla un pētniecības kompleksa “Jad Vašem” direktora un starptautiskās organizācijas “International Task Force for Holocaust Education” padomnieka Jehudas Bauera atziņu bija jādomā Šķēdes kāpās, kur noslēdzās Liepājas ebreju biedrības, fonda “Liepājas ebreju mantojums”, Izraēlas vēstniecības Latvijā, organizāciju “Operatīvā internacionālās sadarbības grupa holokausta izglītošanas, atceres un izpētes jautājumos” un “Konference par ebreju pretenzijām pret Vāciju”, kā arī Izglītības un zinātnes ministrija un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas jautājumos sekretariāta organizētais seminārs “Holokausta un diskriminācijas problēmu pētīšanas un apmācības metodika”.

Uz to bija aicināti Kurzemes skolu skolotāji, bibliotekāri, muzeju darbinieki, citi interesenti. 15.vidusskolas vēstures skolotāja Sanita Cipriķe pēc semināra sacīja, ka šajās divās dienās iegūtā informācija bijusi gan smaga un baisa, bet arī bagāta un noderīga: viņai jau tagad radušās idejas par to, kā par to mācīt skolēniem. Un, lai arī tā organizatori vairāk bija domājuši, kā pasākumu piesaistīt Izraēlas valsts 60.gadadienai, bija jādomā arī par tajā runāto saistībā ar Latvijas vēsturi. Holokausts diemžēl Latvijai nepagāja garām. Un, lai arī Latvijas valsts spēkos nebija pie savām robežām apturēt Otrā pasaules kara vilni, ne arī ietekmēt padomju vai vācu okupāciju varu šausmu darbus, pārmetumi par upuriem, ko šajā karā nācās zaudēt ebreju tautai, par šīs tautas ciešanām tik un tā joprojām skan.

Antisemītisms un padomju propaganda

Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga, runājot par holokaustu, uzsvēra, ka attiecībā uz ebreju iznīcināšanu Rietumu vēsturnieku līdzšinējā nostādne pret Austrumeiropu ir ciniska. Ne visi franči bijuši antifašistu pagrīdē, un ne visi aizstāvēja, glāba vai atturējās nodot ebrejus. Arī holandieši aizmirsuši, ka viņu valstī, kur ebrejiem līdz Otrajam pasaules karam bija visas tiesības, ebrejus visvairāk nodeva un vismazāk glāba. Arī PSRS bija ļoti dīvaina nostādne pret ebreju iznīcināšanu. Kad 1944.gadā rakstnieks Iļja Ērenburgs kopā ar Vasiliju Grosmanu par to bija savākuši materiālus, Staļins tos aizliedza publicēt. Dienasgaismu tie ieraudzīja tikai Atmodas gados. Padomju Krievijā pēckara gados bijis tik spēcīgs antisemītisms, ka drīkstēja runāt tikai par fašisma upuriem – padomju cilvēkiem, ne par atsevišķu tautu.

Profesors iebilda arī pret padomju propagandas nostādni, ka ebreju slepkavošana bijusi kristiešu antisemītisma galējais rezultāts. Polijā, kas ir izteikti katoliska valsts, tūkstošiem gadu ebreji dzīvojuši mierā, daudziem no viņiem tā šķitusi kā Jeruzaleme. Ebreju slepkavošana tur sākās pēc nacistu ienākšanas. Latgalē, uzzinājuši par iespējamo vardarbību, katoļu priesteri ebrejus kristīja, cerot, ka tas viņus paglābs.

Skatījumi ir dažādi

Profesors Aivars Stranga sniedza ieskatu par izcilāko holokausta pētnieku Leona Poļakova, Džeralda Reitlingera, Raula Hilberga un citu nostādnēm. Viņaprāt, visgodīgāk pret ebreju traģēdiju izturas tieši amerikāņu zinātnieks Rauls Hilbergs, kurš Otrā pasaules kara beigas sagaidījis Vācijā. Viņš izpētījis, kā Hitlers nonācis līdz idejai nogalināt un kā to īstenojis. Sākotnēji bijusi doma visus 11 miljonus ebreju no Eiropas izvest uz Madagaskaras salu, tad – sadzīt rezervātos. Kad sācies uz brukums Krievijai, sākuši nogalināt ebrejus – komunistus un komisārus. Pēc tam visus. No sākuma šaujot, tad ievietojot speciālās automašīnās, tad piecās nāves nometnēs. Tiesa, Raula Hilberga pētījumi netiek publicēti Izraēlā. Līdzās skrupulozai nacistiskās nāves mašinērijas un slepkavu izpētei viņš uzmanību pievērsis arī tam, kā uzvedās paši upuri. Ebreji diemžēl notiekošo (ievietošanu geto, koncentrācijas nometnēs) pieņēma lielākoties ar cerību, ka varbūt izdzīvos. Neviena upura spēkos nav ticēt, ka viņu var nogalināt. Aivars Stranga holokaustu definēja kā specifisku 20.gadsimta notikumu, ko raksturo sistemātiska, birokrātiska plānveida nogalināšana. Rauls Hilbergs kritizējis arī jūdenrātes – geto pašpārvaldes, kuru darbībā bijis viss cilvēkiem piemītošās uzvedības spektrs – no nodevības, padevības nacistiem līdz pašaizliedzībai un vēlmei mirt ar godu, kā tas bija Varšavas geto.

Vai holokausts ir unikāls?

Aivara Strangas atbilde ir “nē”. Ebrejiem izdzīvot Otrajā pasaules karā bija vismazākās iespējas, bet arī simttūkstoš latviešu izsūtīšana bija genocīds. Un neviens nevar garantēt, ka kaut kas līdzīgs nevar atkārtoties ar jebkuru tautu. Viņaprāt, neviens nevar pateikt, kas notiks, ja Irānai būs kodolieroči. Viņš ieteica atrast laiku, lai, runājot ar skolēniem par ebreju nogalināšanu Otrajā pasaules karā, stāstītu arī par armēņu iznīcināšanu šā gadsimta sākumā. 1915.gadā vien tur tika nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku, bet 1917.gadā 800 tūkstoši izdzīti tuksnesī nomirt. Arī Jehuda Bauers atzinis, ka nevar būt ciešanu gradācijas, jo ir amorāli teikt, ka viens cilvēks vai cilvēku grupa cieta vairāk nekā citi, – slepkavība ir slepkavība, un visi genocīdi, t.i., cilvēku masveida slepkavības, kas ietver bērnu un bezpalīdzīgo pieaugušo spīdzināšanu un iznīcināšanu, ir noziegums pret cilvēci. Profesors Aivars Stranga arī ieteica skolotājiem pārāk neaizrauties ar dažādu atmiņu grāmatu lasīšanu un popularizēšanu, vērtīgāk ir ziņas smelties akadēmiskos pētījumos. Viņaprāt, atmiņas ir vērtas tikai tad, ja tās rakstītas tūlīt pēc notikuma. Ar gadiem tās apaug ar izdomājumiem vai grāmatās izlasīto un nesniedz adekvātu priekšstatu par notikumiem. Citāda nostādne bija vēsturniekam Grigorijam Smirinam, kurš runāja par literatūru, kas stāsta par holokaustu. Viņš ieteica pievērst uzmanību arī daudziem atmiņu krājumiem, bet aizmirsa pieminēt tādus nozīmīgus Latvijas vēstures un ebreju likteņu pētniekus kā Andrievu Niedru un Eduardu Andersu.

“Mums palīdzēja sinagogas ķieģeļi”

Henija Zivcone, kas ilgu laiku kopā ar citiem ebrejiem, kurus, iemūrētus Tirgoņu ielas pagrabā, slēpa latvietis Roberts Seduls, izteica pieņēmumu, ka viņiem palīdzējusi siena, ko viņu glābējs uzmūrējis no sinagogas ķieģeļiem. Ciešā turēšanās pie savas tautas ticības palīdzējusi ebrejiem arī atjaunot savu valsti. Par ceļu uz to, par šodienas problēmām, par centiem šo procesu veikt miera ceļā runāja Izraēlas vēstnieks Latvijā Hens Ivri. Tagad tā ir valsts ar stipri ekonomisko sistēmu, augsto tehnoloģiju valsts, kuru attīstībā, atzina vēstnieks, liela loma bijusi tieši armijai. Arī Izraēlā bijuši smagi gadi, ar augstu inflāciju, taču pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sākusies strauja izaugsme, jo līdz ar PSRS dzelzs vārtu atvēršanos valstī iebraukuši ebreji no bijušajām padomju republikām, arī no Baltijas.

Ebreji savai valstij strādā no sirds. Valsts valoda tur ir ivrits, un, kā teica vēstnieks, strikti atbildēdams uz jautājumu, vai arī krievu valoda par tādu nekļūs, tā arī paliks vienīgā valsts valoda. Arī klausoties Liepājas muzeja nodaļas “Liepāja okupāciju režīmos” vadītājas Ainas Burijas un vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa stāstījumos par ebreju dzīvi un likteņiem Liepājā pirms Otrā pasaules kara, uzmanību pievērsa fakti, kas liecināja par ebreju tautas raksturu – savstarpējo izpalīdzību, spēju sasniegt labklājību, prasmi dzīvot. Cieņu raisīja arī Liepājas ebreju draudzes Kultūras centra vadītājas Rozālijas Suhares stāstītais par centra darbību. Īpašas uzmanības vērts ir arī projekts “Ebreji Latvijā. 1941-1945. Vārdi un likteņi”, kuru īsteno Latvijas Universitātes Jūdaikas centrs un kurā apkopo ziņas par visiem pirms Otrā pasaules kara dzīvojušajiem ebrejiem.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Semināra dalībnieki ar saviļņojumu iepazinās ar memoriālu Šķēdes jūrmalā.