Tiem, kas 31.oktobrī atzīmēs Helovīna dienu, iesaku papētīt dziļāk šo svētku tradīciju, to, kas zem tā visa slēpjas – kāpēc jāgrebj ķirbis, kāpēc jāmaskojas utt. Lai nav plika svinēšana, bet pasaules izzināšana, sava redzesloka paplašināšana.

Jaunu tradīciju un svētku ienākšana ir neizbēgama. Tā tas vēsturiski ir bijis visos laikos, un nevieni svētki visā pasaulē nav bez uzslāņojumiem. Tāpēc skumjas sajūtas par to, ka mēs, latvieši, kaut varētu zaudēt, manī neraisās, jo viss plūst un mainās. Latvietis visos laikos ir bijis mazliet švīts, un gribējis pieņemt to, kas nāk iekšā. Tad jau būtu jāuztraucas arī par to, ka Latvijā ienācis tāds mūzikas stils kā rokenrols. Manuprāt, tās ir lietas, kas notiek pašas par sevi.

Ja šie svētki, Helovīns, ir atstrādāti un tas ir kļuvis par biznesu, tad diez vai latvietis no tās tiks pasargāts. Viņš iesaistīsies, tāpat kā citi visā pasaulē. Uzskatu, ka šobrīd pie mums notiek daudz skumjākas lietas par ko būtu jāsatraucas. Vienīgi žēl, ka daudzi svinētāji neiedziļinās un vēsturiski neizpēta, kas tie ir par svētkiem, kāda ir to nozīme. Ja tas tiktu darīts, tad cilvēks sevi bagātinātu.
Visās tautās ir diezgan līdzīgas tradīcijas ar mirušo senču godināšanu. Un šeit varam vilkt paralēles ar mūsu pašu veļu laiku un Mārtiņiem, kad lauku darbi ir apdarīti, un dabā valda tumšais laiks. Arī tad ir maskošanās. Pilsētā svētkus izjūt mazliet citādāk, kā laukos. Piemēram, vasaras sākumu, Jāņus, gribas atzīmēt, jo gaisā jūtamas kaut kādas īpašas smaržas, virmas. Uzskatu, ka katriem svētkiem ir sava funkcija. Padomājiet, kāpēc jūs tos svinat, ko tas jums nozīmē.

Jāpiebilst, ka arī mēs paši radām, ne tikai pārņemam, tradīcijas, piemēram, svecīšu iededzināšana logos 18.novembrī. Manuprāt, ļoti skaista tradīcija, ko no sirds atbalstu.

Ieva Tālberga,
Mūzikas skolotāja