Pēdējās dienās daudz tiek runāts par traģisko atgadījumu Ventspilī, kur sieviete ielēca no tilta Ventā ar saviem dēliņiem. Ja mēs raugāmies uz konkrēto situāciju, protams, sievietes veselības stāvokli vērtēs psihiatru ekspertīzē. Ir notikusi traģēdija. Vai to varēja novērst? Šādi jautāt mēs varam pēc ikkatras pašnāvības vai tās mēģinājuma. Pērn Latvijā pašnāvības izdarījuši 443 cilvēki, tas nozīmē, ka katru dienu vismaz viens cilvēks atņem sev dzīvību.

Mani visvairāk satrauc sadarbības trūkums sociālajiem darbiniekiem, ģimenes ārstiem ar psihiatriem. Neviens sociālais darbinieks, neviens darba kolēģis nespēj uzstādīt diagnozi – depresija. To var tikai un vienīgi psihiatrs. Tikai psihiatrs var profesionāli novērtēt pacienta psihisko veselību un piemērot adekvātu ārstēšanu. Gribu uzsvērt – depresija ir ārstējama.

Mums katram dzīvē ir bijuši kādi lielāki vai mazāki satricinājumi, uz kuriem parastā reakcija ir – laiks visu dziedēs. Lielākoties tā arī notiek, bet ir gadījumi, kad cilvēks nespēj šo laiku pārdzīvot, un tad var notikt traģēdija. Tā ir skarba realitāte, ar kuru var saskarties ikkatrs no mums. Ko darīt?

Nomāktība, garastāvokļa nepamatotas svārstības, miega traucējumi, apātija vai trauksmes sajūtas, ēstgribas izmaiņas, seksualitātes zudums- tās ir pirmās pazīmes, kad nekavējoties jāpieņem lēmums doties pie psihiatra. Latvijā psihiatri ir tiešās pieejamības ārsti, tas nozīmē, ka var pierakstīties pie sev vēlamā speciālista bez nosūtījuma no cita ārsta.

Psihisku saslimšanu gadījumā parasti pats cilvēks nespēj novērtēt savu veselības stāvokli, tādēļ ļoti svarīga ir tuvinieku, ģimenes ārstu, sociālo darbinieku reakcija.  Ir beidzot jāatbrīvojas no stereotipiem, ka ārstēties psihiatriskajā klīnikā nozīmē uz mūžu nonākt ”trako uzskaitē”. Jā, mēs neārstējam anonīmus pacientus, bet to nedara nevienā valsts stacionārā. Ja slimība pieveicama trīs mēnešu laikā, kā tas bieži arī notiek, ja pacients laicīgi vērsies pēc palīdzības, tad nekādos uzskaites reģistros dati netiek ievadīti. Ja ārstēšana nepieciešama ilgāk, arī tad iespējamie ierobežojumi turpmāk ir saistīti ar ieroča iegādi un darbu militārajās struktūrās. Nevienam mēs neatņemam auto vadītāja apliecību, tas ir mīts. Mūsu klīnika ir gandrīz tāda pati kā jebkura medicīnas iestāde- pacienti var zvanīt un tikties ar tuviniekiem, doties pastaigās. Tikai ļoti smagu saslimšanu gadījumos pielieto ierobežojumus, un tas bieži ir pašu pacientu drošības labā. Atgādināšu, ka psihisku saslimšanu ārstēšana ambulatori un arī stacionāri mūsu valstī ir bezmaksas.

Es gribu aicināt nepalikt vienaldzīgiem, ja redzam, ka tuvinieks vai darba kolēģis nonācis grūtībās, un pats nespēj ar tām tikt galā, ja mainās viņa uzvedība. Jārīkojas un jāpanāk ārsta apmeklējums. Ir 21. gadsimts, arī psihiatrijā medicīna piedzīvojusi strauju izaugsmi, mēs varam palīdzēt atgūt veselību un kvalitatīvi atgriezties dzīvē.