Dzīvoju Jelgavas ielā, taču mana māja atrodas praktiski uz stūra ar Aldaru ielu, kur šovasar notika vērienīgi remontdarbi. Vēl jau līdz galam rekonstrukcija nav pabeigta, taču ar to, ko redzu šobrīd, esmu apmierināta.

20 gadus gāju pa šausmīgiem gruvešiem, kājas varēja izlauzt. Tagad viss ir gluds, un pārvietošanās – patīkama. Par sakārtotajām ietvēm, kas paredzētas kājāmgājējiem, man ir vislielākais prieks. Vienīgais, gribētu jautāt būvniekiem, kāpēc uz ielas krājas lielas ūdens lāmas? Sevišķi tādas vērojamas pēc lietus, jo ūdens neplūst prom. Paredzu, ka tad, kad straujāk kāda automašīna pabrauks mani garām, apšļāks ar dubļiem. Arī Raiņa ielā līdzīgs skats. Gribēju tik pāri, taču priekšā vismaz divus metrus plata peļķe.

Vēl runājot par Aldaru ielu, man patīk, ka ir padomāts par riteņbraucējiem, ierīkoti veloceliņi. Apgaismojums vakaros ir ļoti labs. Agrāk, kad iegriezos no Kaiju ielas uz Aldaru ielu, lielu gabalu neko nevarēju redzēt. Kabatas lukturīti neizmantoju, jo ceļš, gadiem staigāts, labi zināms, bet tagad situācija ir pilnīgi pretēja pozitīvā nozīmē.

Un tur, kur strādnieki bija rakušies, atvesta un uzbērta melnzeme, lai pavasarī būtu zālīte.

Protams, rekonstrukcijas dēļ nācās pieciest daudz neērtību, visādi gāja, bet ar to rēķinājos, savādāk jau nevarētu neko uztaisīt. Mocījāmies ar putekļiem, nebija svaiga gaisa, vienu brīdi pat nācās iet mājai no otras puses, lai tiktu dzīvoklī, jo viss bija atrakts līdz pat ieejai. Arī piebraukt nevarēja, tāpat arī poliklīnikai autobraucēji netika klāt. Taču tas bija kapitālais remonts, un likt jaunu asfaltu uz vecām trubām nebūtu prāta darbs.

Vienīgais, nezinu, kā te plānota turpmākā satiksme. Taču domāju, ka viss būs kārtībā.

Irma Markopa,
pensionāre, Jelgavas ielas iedzīvotāja