Studējot ārvalstīs un runājot ar citiem, esmu nonācis pie atziņas, ka atrodoties citā valstī, tu saproti, kas tev visvairāk patīk savā un kas tajā ir vērtīgākais, kas sāk pietrūkt. Visi cilvēki pasaulē ir līdzīgi – domā vienādas domas un dara vienādas darbības.

Nav nemaz tik būtiski, kur tu atrodies, jo svarīgas ir vērtības, ko saņem no līdzcilvēkiem. Protams, ir svarīgi turēt savu identitāti godā un būt īpašam ar to, izcelties un citiem par to stāstīt, lai veicinātu citu cilvēku izpratni par mūsu valsti.

Piemēram, kad studēju Vācijā un dzīvoju kopmītnēs, es sadraudzējos ar jauniešiem no Indijas. Mēs kopā gatavojām arī vakariņas un secinājām, ka produkti, kurus lietoju es un viņi, ir ļoti līdzīgi. Mēs no līdzīgiem produktiem centāmies pagatavot atšķirīgus ēdienus.

Kopmītņu laiks vispār bija tāds multikulturāls, jo vienuviet bijām jaunieši no dažādām pasaules valstīm, kas savu piederību parādīja caur ēdieniem, dzērieniem un sarunām.

Dzīvojot Spānijā, bija citādi. Mitinājāmies dzīvoklī ar jauniešiem no Polijas un Portugāles… Arī tādā internacionālā vidē, taču satikāmies ar mazāk cilvēkiem no citām valstīm nekā Vācijā.

Tā kā biju prom no Latvijas jau otro gadu pēc kārtas, visas pārmaiņas un iepazīšanās man vairs nebija tik svarīgas. Ar mani kopā bija mana tagadējā sieva un viņai tas viss šķita ļoti interesanti. Mēs ļoti daudz komunicējām ar spāņiem un uzsūcām visu viņu dzīvesveidu, kas bija ļoti interesants un straujš.

Šobrīd, protams, cilvēku izceļošana ir liela problēma, taču tā ir bijusi aktuāla ne vien šodien, bet arī citos laikos. No vienas puses, tas ir tāds dabisks cikls – cilvēki ceļo, mainās, nevis paliek uz vietas. Šobrīd tam ir ekonomisks iemesls, ko ir grūti ietekmēt cilvēkam no malas.

Man pašam identitāte un patriotisms slēpjas tajā, ka es jūtos piederīgs tai vietai, kur esmu. Liepājnieks es esmu visai nesen – divus mēnešus, bet es varu teikt, ka jau tagad es šeit jūtos kā mājās. Arī Rīgā es jutos kā mājās. Vienmēr to vietu, kur esmu dzīvojis, es saucu par mājām. Pat tad, ja tās bija Vācijas kopmītnes, es vienmēr teicu, ka esmu mājās.

Patriotisms neslēpjas karogos, dziesmās, plakātos vai svētkos, kas tiek rīkoti, kādā īpašā dienā. Tas rodas katrā pašā – mūsu prātos, zemapziņā. Tās nav nekādas ārējas izpausmes.

Man vienmēr līdzi uz citām valstīm, pilsētām vai mājām, kur pārceļos, ir bijis Latvijas karogs. Arī šeit, Liepājā, man ir līdzi karogs.

Kad Vācijā notika hokeja čempionāts, karogu izkāru pāri balkona malai vai pie loga… Tas arī bija veids, kā mēs dalījāmies ar savu nacionalitāti. Hokejs bija ļoti vienojošs, jo mēs, slovāki, vācieši, somi sanācām kopā, lai skatītos hokeja spēles. Diemžēl, klātienē nebijām, bet visi kopā jutām līdzi savu valstu komandām un ar mani bija Latvijas karogs.

Arī uz Liepāju man ir līdzi karogs. Kaut arī man nav mājas, pie kā izkārt karogu, jo dzīvoju dzīvoklī, uz svētkiem karogs tiek nolikts visiem redzamā vietā, piemēram, piesprausts pie sienas.

Mūsu ģimenē aug maza meitiņa, kurai arī šis karogs ir svarīgs – tā mēs mēģinām arī viņā ieaudzināt patriotiskas jūtas.

Ivars Pilips Matisons, Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas radošais direktors