#SIF_MAF2021
"Kurzemes Vārds"
Kopienas darbs
Ideja viņam radusies jau pirms gadiem septiņiem vai astoņiem kādā mācību seminārā, kur likts domāt par sapņiem. “Atnāca vīzija, ka tieši šai vietai, kur biju bijis pirms daudziem gadiem, jākļūst par bāzi, drošu vidi, kur notiek labas lietas, kur atjaunojas attiecības, mainās domāšana. Izej ārā un esi gatavs dzīvot citādi,” pastāsta Oskars.
Ēka iznomāta no bijušās Pāvilostas novada domes. “Deputāti nobalsoja par šo ideju ar domu, ka te jānotiek kaut kam interesantam un citādam,” apzinās nomnieks, un viesi, nometņu un dažādu programmu dalībnieki, priecājoties, ka šeit tiešām vairākas dienas ir ko darīt, kā arī ir droša vide bērniem un daudz iespēju interesantai laika pavadīšanai.
Uz ķieģeļa nama ārsienā iegravēts gadskaitlis “1963”. “PSRS laikos šeit bija robežsargi. Mežā vēl bija divas militārās vienības – sakarnieki un “zeme-gaiss” raķešnieki, viss, kas saistīts ar PSRS ārējās robežas aizsardzību,” pastāsta O. Špickopfs.
Viņš uzaudzis Pāvilostā un atceras, kā šī vieta izskatījusies bērnībā. Mājas priekšā – karavīru stāšanās laukums, arī nojumīte, kur viņi gājuši smēķēt.
Pirmais darbs apsaimniekotājam bijis kopā ar tēvu uztaisīt jaunus vārtus. “Vecos atstājām blakus par piemiņu, lai redz, kādi tie bija, kad bija kontrolpunkts un tornis blakus vārtiem. Karoga masts ir šķībs. Jūlijā bija pirmā nometne vīriem. Viens uzņēmējs teica, ka gribot apmaksāt mastu un karogu, jo tiem te ir jābūt,” pastāsta Oskars.
Biedrība secinājusi, ka Izdzīvošanas skolas turpinājums šeit lielā mērā ir kopienas veidošana. “Te daudz kas notiek uz brīvprātīgā darba pamata, pateicoties atbalstītājiem. Man te darbojas draugi un radi, instruktoru ģimenes locekļi, tā ir kopiena, kas palīdz visu veidot. Ja tas viss būtu jāsamaksā, nebūtu iespējams,” atzīst O. Špickopfs.
Kirziņu stāsts uz grīdas
Apkārtējo ainavu iecerēts veidot tā, lai būtu skaisti un patīkami. Oskara sieva ar meitu jau parūpējušās par puķēm militārajā vidē. Plašajā nožogotajā teritorijā iespējams veidot telšu pilsētiņu. “Vieta ir multifunkcionāla: ja vajag, novācam vienu, iekārtojam kaut ko citu. Arī ēku gribam taisīt multifunkcionālu, saglabājot vēsturisko auru, jo šādi objekti daudz vairs nav palikuši,” saka biedrības vadītājs.
Bijusī karavīru ēdamzāle ir maltīšu vieta, skaisti iekārtota. “Virtuves zonā mēs nākotnē gribētu ielaist kādu vasaras ēdinātāju, lai arī Pāvilostas viesiem būtu vieta, kur uzēst kārtīgu soļanku,” plāno O. Špickopfs.
“Sākšu ar trakāko vietu un vedīšu uz skaistākām,” viņš saka, izvadājot pa ēku. Tā ilgus gadus bijusi tukša, pamestība atstājusi savas pēdas. Vada seržanta kabinets, ieroču istaba, kas pārsteigusi ar pavisam parastām plānām durvīm, taču tajā gan vienmēr bijis dežurants. Mācību klase, karavīru istabas – visas telpas pamazām tiek pielāgotas jauniem mērķiem.
Otrajā stāvā, kur atrodas viesu istabas, no jauna pārvilkta elektroinstalācija, lai būtu droši. Istabas askētiskas, vienkāršas saliekamās gultiņas pārklātas ar pelēkām sedziņām. Pie tām skapīši, vairāk nekādu mēbeļu.
“Gribējām saglabāt autentiskumu, nekrāsojām grīdas, lai paliek tas kirziņu stāsts, tikai nolakojām,” rāda Oskars.
Izmazgāt no tām gadiem krātās zābaku pēdas gan bijis sviedrains darbs, nesti laukā neskaitāmi spaiņi ar melnu ūdeni. Istabās novietoti puķu podi, ziedu kompozīcijas, taču sienām atstāts to vēsturiskais izskats, nepārkrāsojot pilnībā. Tā var redzēt pāreju no mūsdienām uz vēsturi.
Cits stāsts Pāvilostai
Šis pagaidām ir vasaras – rudens apmešanās variants, jo ziemā viss izsalst. Apkures nav nekādas, jādomā arī par logiem, bet tie esot ļoti liela ilgtermiņa jautājumi, rēķinās O. Špickopfs. “Cauru gadu šeit darboties būtu ļoti forši. Kovids pierādīja cilvēkiem, ka Latvijas dabā ir ko darīt augu gadu,” viņš saka.
Te labprāt nakšņojot takotāji un velotūristi, kuriem nav lielu prasību, galvenais – izgulēties, nomazgāties, uzvārīt putru un braukt tālāk. Viesiem gan ir visas ērtības.
“Pilsētas viesu māju īpašnieki ir bijuši pie mums, viņus aicinām pastāstīt saviem viesiem par šeit pieejamām aktīvās atpūtas iespējām. Vīru nometnes laikā Pāvilostai bija pozitīvais šoks. Iedomājieties, četrdesmit džeki skrien ierindā, sievietes pie krustojuma apstājas un brīnās. Mēs ienesam Pāvilostā pavisam citu stāstu,” uzsver O. Špickopfs.
“Viesi mums saka: “Forši, mēs tagad zinām, ka te ir, ko darīt.” Viņi ir ar mieru palikt te ilgāku laiku ar bērniem.”
Izdzīvošanas skola sadarbojas ar citiem tūrisma uzņēmējiem, piedāvājot aktīvo atpūtu, piemēram, laivu braucienus.
Šeit iespējams ne tikai atpūsties, bet arī apgūt dzīvei nepieciešamās iemaņas. “Redzam gan nometnēs, gan ģimenēm atbraucot, ka bērni vairs nemāk tādas pamatlietas kā iztīrīt istabu,” atzīst O. Špickopfs. “Kad no rīta ir jāsaklāj gulta un jāiztīra istaba, tad divpadsmit gados kaut ko slauka valsī pa riņķi, nezina, ka ir jāsāk no malas, jāsavāc gruži.”
Vīru lietas esot Oskara īstais aicinājums. Ļoti populāras ir nometnes tēviem un dēliem, tēviem un meitām. “Tēvi vēlas būt kopā ar saviem bērniem un darboties, runāt par to, par ko ikdienā nerunā. Un bērniem tas paliek atmiņā. Stāstos pie ugunskura vīrietis atklāj, ka viņa tēvs aizgājis no ģimenes, kad viņam bija kādi trīs četri gadiņi. Tomēr viņš savos četrdesmit atceras, ko piedzīvojis kopā ar tēti. Tam, kā pavadām laiku kopā ar saviem bērniem, ir nenormāli liela ietekme. Redzot tēvu pasākumus, sievietes sakot, ka viņas arī tā grib. Kas zina, varbūt…” nosmaida Izdzīvošanas skolas vadītājs.