Toreiz Latvijas nevainīgus ļaudis no viņu mājām varmācīgi aizveda 33 vilciena ešelonos, izsūtīja 42 125 cilvēkus, viņu vidū bija 10 987 bērni vecumā līdz 16 gadiem.

Par spīti visam, izdzīvoja!

Starp runu teicējiem Torē šogad būs arī Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ilgvars Šēns.

Viņa tēvu Heinrihu Šēnu, galdnieku, vīru ar zelta rokām, 1945. gada 28. septembrī arestēja un kā “dzimtenes nodevēju” izsūtīja uz Vorkutlagu, vēlāk uz Minlagu, no Aizputes apriņķa Klosteres pagasta “Tīrumu” mājām, kur ģimene ar četriem bērniem īrēja vienu istabiņu.

Tā līdz pat šim brīdim nav skaidrs, kādu “noziegumu pret dzimteni” tēvs izdarījis.

Pēc aresta Šēniem uzteiktas īres tiesības un mātei ar bērniem nācies meklēt jaunu pajumti. Bet tad nāca 1949. gada 25. marts, un kā “dzimtenes nodevēja” ģimeni viņus izsūtīja: māti Līzi, māsas – 13 gadus veco Dzidru un 8 gadus veco Dainu –, kā arī nepilnus sešus gadus veco Ilgvaru.

Tikai vecākajai māsai Rutai izdevās izglābties, jo, par laimi, viņas nebija mājās.

I. Šēna tēvam izdevies izdzīvot lēģerī, pateicoties arodam, viņš lēģera uzraugiem izgatavojis kvalitatīvas mēbeles.

“Tēvs piebiedrojās ģimenei specnometinājumā Omskas apgabala Kalačinskas rajonā 1955. gada pašās beigās. Bet vajadzēja vairāk nekā gadu, lai viņš sapelnītu naudu vilciena biļetēm mājupceļam uz Latviju.

Bet arī dzīve Latvijā neko labu nesolīja.

Represētos noniecināja, nebija, kur dzīvot, nevarēja atrast darbu… Bet, par spīti visam, viņi izdzīvoja!” pastāsta I. Šēns.

Centās aizbēgt

“1949. gada 25. martā “Roļu-Klētniekos” ieradās karavīri, aplenca māju. (..) Pavēlēja 25 minūtēs sagatavoties. Zirgu pajūgos vairākas ģimenes aizveda līdz Dunikas veikalam. Tur sadzina mašīnās un caur Sikšņiem aizveda uz Liepāju, Tores staciju.

Tad divas nedēļas lopu vagonos – līdz Kalačinskas stacijai. Tālāk 120 km ar traktoriem līdz Ņižņijomskas sovhozam “Ivanovka”. Trīs ģimenes dzīvojām zemnīcā. Tēvs strādāja galdniecībā, es par slaucēju.

Sibīrijā nodzīvojām astoņus gadus,”

stāsta no Dunikas izsūtītā Mirdza Kļava grāmatā “Dunikas pagastam – 75”.

1949. gadā no Dunikas izveda 67 cilvēkus. Starp viņiem bija bērni, skolēni no skolas sola, jaunieši. No “Brizgu” mājām izsūtītās Roļu ģimenes stāstu mums uzticēja 1939. gadā dzimušais Vilnis Rolis.

Viņš nāk no ģimenes, kurā vecākiem Jēkabam un Ievai piedzima septiņi bērni. Tēvs bija mantojis zemnieku saimniecību ar 18. gadsimta ēkām un 72 hektāriem zemes.

Vecāki gribējuši attīstīt lopkopību, lai iegūtu līdzekļus jaunu ēku būvei, un 1939. gadā viņiem bija izdevies mērķi sasniegt.

“Es jau piedzimu jaunuzbūvētajā, pēc tiem laikiem modernajā mājā. Vecākiem bija lielas cerības, ka dzīve strauji uzlabosies.

Bet, par nelaimi, pienāca padomju okupācijas laiki, kas izpostīja mūsu ģimenes dzīvi,” stāsta V. Rolis.

Zinot Baigā gada notikumus, izvešanu uz Sibīriju 1941. gadā, vecāki, tuvojoties Otrā pasaules kara frontei, nolēma 1944. gada oktobrī ar diviem zirga pajūgiem braukt uz Vāciju.

Tobrīd Viļņa vecākajam brālim bija 12 gadu, jaunākajam brālītim tikai gads un divi mēneši. Ģimene pameta mājas cerībā tikt līdz Vācijai.

Vilnis izbraukšanu no mājām atceras: “Maršruts bija izvēlēts caur Rucavu, Klaipēdu, Kēnigsbergu (tagadējo Kaļiņingradu), Poliju un tālāk uz Vāciju. Bet iznāca tā, ka aiz Klaipēdas ceļu uz Kēnigsbergu bija jau pārņēmusi padomju Sarkanā armija.

Palika vienīgā cerība ar prāmi no Klaipēdas tikt uz Kuršu kāpām, kuras pārvaldīja vācu karaspēka daļas.

Kuršu kāpās ceļš tika bieži apšaudīts, bet laimīgā kārtā bez zaudējumiem mums izdevās izbraukt apšaudes joslu.

Aiz Kēnigsbergas varējām turpināt ceļu uz Vāciju.”

Taču Polijas pilsētā Bidgoščā, toreizējā Brombergā, viņus apturēja, jo vācu karaspēkam bija vajadzīgi zirgi.

Pieaugušajiem bēgļiem bijusi iespēja turpināt ceļu pa dzelzceļu, bet tādas ģimenes kā Roļi ar maziem bērniem iekārtoja atbrīvotās karagūstekņu nometņu barakās. 

“Kad Polijā ienāca Sarkanā armija, mums izsniedza izziņu, ka esam atbrīvoti no lēģera un tiekam nosūtīti uz iepriekšējo dzīvesvietu,” tā viņi 1945. gada vasarā pa dzelzceļu atgriezās Liepājā.

Vilcienā ar “dzīvo preci”

Tēvs no Liepājas aizbrauca uz dzimtajām mājām. Visas “Brizgu” jaunbūves bija iznīcinātas, tāpēc ģimene apmetās uz dzīvi Liepājā.

Tēvs strādāja ostā par kalēju, taču rudenī viņu arestēja, notiesāja uz 20 gadiem un aizsūtīja uz Vorkutas lēģeri, tāpēc ka bijis aizsargs.

Ģimene atgriezās Dunikā. Dzīvoja vairākās mājās un, kā varēja, saimniekoja savā izpostītajā saimniecībā.

Vilnis mācījās Kalvatu sākumskolā, bet vecākie brāļi – Sikšņu skolā.

“Un tad, 1949. gada 25. marta agrā rītā, atskanēja skaļa klauvēšana pie “Urbānu” māju durvīm. Īsā laikā mūsu ģimenei lika gatavoties aizvešanai uz “plašo dzimteni”,” stāsta autors atceras, ka 25. martā visu dienu pagasta iedzīvotājus veda pie pagastmājas, bet vakarā sasēdināja kravas automašīnās un aizgādāja uz Tores dzelzceļa staciju.

“Tur jau mūs gaidīja sagatavoti preču vagoni ar divstāvu dēļu nārām. Vagona vidū grīdā bija caurums dabiskajām vajadzībām, arī čuguna krāsniņa.

Tumsai iestājoties, no stacijas tālajā ceļā devās vilciens ar “dzīvo preci” aiz restotiem logiem.

Palaikam vilciena sastāvu šur tur pieturēja, lai varētu kārtot “lielās” vajadzības un atbrīvot vagonus no līķiem. Dažreiz stacijā saņēmām siltu ēdienu.”

Izsūtījuma upuri 7. aprīlī nokļuva galapunktā – Omskas apgabala Kalačinskas dzelzceļa stacijā.

Pie vagona durvīm piebrauca traktors ar lielām ragavām, kurās cilvēkus iesēdināja un veda tālāk uz ziemeļiem līdz Ņekrasovskas sādžai. Tur arī sākās ģimenes skarbā Sibīrijas dzīve.

Neskartajās zemēs

Pirmie gadi bijuši ļoti smagi, izturības pārbaude – izdzīvos vai nomirs. Ģimene dzīvoja pusbadā, bet Vilnim visspilgtāk atmiņā palicis, ka ziemā ļoti saluši.

Kā gan vecāki varēja izturēt visas grūtības, lai nesajuktu prātā?

“Mūsu dzīve Sibīrijā sāka uzlaboties pēc 1954. gada. Padomju Savienības vadonis Staļins bija miris, un mūsu “brīvība” palika mazliet lielāka,” viņš atklāj, ka nozīmīgs bija arī Omskas apgabala statuss.

To iekļāva neskarto zemju kampaņā, kurā uzara un apsēja milzīgas neapstrādātas platības. Tur uzlabojās visu veidu apgāde.

“Mani vecākie brāļi tai laikā bija izmācījušies par traktoristiem kombainieriem. Tā kā mēs dzīvojām sovhozā (padomju saimniecībā), kurā par darbu maksāja naudu, jau varēja diezgan labi nopelnīt,” arī Vilnis vasaras brīvlaikos strādāja.

“Tā dzīvojot, pienāca 1957. gada vasara, kad sādžas komandants paziņoja, ka esam atbrīvoti un varam braukt uz Latviju.

Es jau biju pabeidzis 8. klasi.”

Uzreiz braukt uz Latviju tomēr nevarēja, jo nebija tik daudz naudas. Nolēma braukt nākamajā gadā. Vilnis sāka strādāt, lai nopelnītu naudu ceļam uz Latviju.

“Apkalpoju dīzeļelektrostaciju. To darbināt vajadzēja no pulksten 4.50 rītā līdz 24 naktī. Atmiņā palicis tas mirklis, kad agrā rītā bija jāiet uz darbu. Visi sādžas iedzīvotāji gulēja, vienīgi bieži varēja dzirdēt vilku gaudošanu, tāpēc man vienmēr bija pāris sērkociņu kastītes kabatā vilku atbaidīšanai.”

Sāka dzīvi no jauna

Pienāca 1958. gada vasara, un ģimene pakoja mantas mājupceļam. Taču – uz kurieni braukt?

“Brālis Jānis jau bija pirms mums aizbraucis uz Latviju. Viņš atrakstīja, ka dzimtajā pagastā mūs neviens negaida, tāpēc nolēmām braukt uz Blīdeni, kur dzīvoja mūsu onkulis Klāvs. Cerība bija, ka varbūt varēsim atrast darbu Brocēnos vai Saldū,” Vilnis atšķir nākamā dzīves posma lappusi.

1958. gada jūlijā viņi atgriezās Latvijā. Izjūtas bijušas divējādas. No vienas puses – prieks, ka atkal dzimtenē, bet, no otras puses – neziņa par nākotni, jo dzīvot atkal jāsāk no jauna, svešā pagastā.

“Mūsu ģimene pārstāja eksistēt kā viena vesela, jo nebija, kur dzīvot kopā.

1959. gadā no Vorkutas lēģera atgriezās tēvs. Dzīvojām katrs, kur pagadās, un bijām priecīgi, ka ir jumts virs galvas. Brālis Gunārs mita pie radiem Rucavā, viņš nebija Sibīrijā, Jānis un Ēriks iekārtojās Liepājā, mēs ar vecāko brāli Arvīdu dabūjām darbu Brocēnu cementa rūpnīcas raktuvēs, māsa Lidija – Saldus ceļu daļā,” Vilnis uzskaita.

Pēc četriem gadiem ģimeni piemeklēja liela nelaime – gada laikā aizsaulē aizgāja mamma, tētis un brālis Jānis.

Izsūtījuma gadi Sibīrijā, bads, sals, izdzīvošana neciešamajos apstākļos un morāls pazemojums noveda tuvos un mīļos cilvēkus līdz nāvei.

“Ar šo sāpi un zaudējuma rūgtumu bija jādzīvo tālāk. Dzīves grūtības pašiem jāpārvar, varēja paļauties tikai uz sevi,”

tādas bija Viļņa izjūtas.

Viņš strādāja Brocēnu cementa rūpnīcā, dzīvoja strādnieku kopmītnēs. Darīja dažādus darbus raktuvēs; sāka, būdams kaļķakmens krāvējs, tad bija mazā bānīša dzelzceļa remontbrigādē, vēlāk – atslēdznieks.

Vienlaikus Saldus vakara vidusskolā ieguva vidējo izglītību, lai varētu studēt.

1961. gadā rūpnīcas vadība aizsūtīja uz Harkovas politehnisko institūtu Ukrainā studēt inženierzinātnes. Maksāja stipendiju ar norunu, ka pēc studijām jāatgriežas strādāt Brocēnu cementa rūpnīcā.

Mācību laikā Vilnis nolūkoja jauku Ukrainas meiteni Miroslavu, ar kuru kopā atgriezās Brocēnos. Abi strādāja rūpnīcā un veidoja savu ģimeni. Izaudzināja meitu Inesu un dēlu Igoru.

Visu darba mūžu Vilnis nostrādāja rūpnīcā dažādos amatos – par inženieri elektriķi, transporta ceha meistaru, pēc tam par enerģētiķi kalnrūpniecības cehā, vēlāk par energoceha priekšnieku un visbeidzot – par rūpnīcas galveno enerģētiķi.

1999. gadā aizgāja pensijā, bet bija sabiedriski aktīvs. Viņu ievēlēja par Brocēnu novada Politiski represēto kluba vadītāju.

Vilnis Rolis novēl: “Lai Latvija mūžam brīva un cilvēki nekad vairs nepiedzīvotu tādus pārbaudījumus, ko pieredzējām mēs, vecākā paaudze!”

Uzziņai

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vadība 1939.–1940. gadā okupētajās un anektētajās teritorijās centās pabeigt 1940.–1941. gadā iesākto reģiona sovjetizāciju, kuras sastāvdaļa bija zemnieku saimniecību apvienošana kolhozos un bruņotās pretestības likvidācija.

Lai panāktu šos mērķus, no 1948. līdz 1952. gadam notika deportācijas no šīm teritorijām.

Akcija “Krasta banga” (25.–30.03.1949.) Igaunijā, Latvijā un Lietuvā bija viena no lielākajām pēckara laika deportācijām PSRS (izsūtīja 95 000 cilvēku).

Avots: enciklopedija.lv

Atcere

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi

Svētdien, 24. martā

Vecpilī, pie piemiņas akmens, pulksten 12 norisināsies piektā atmiņu pēcpusdiena “Viss neizgaist…” no atmiņu cikla “Reiz Vecpilī”.

Virgā, pie represēto akmens, pulksten 15 būs aizlūgums komunistiskā genocīda upuru piemiņai.

Pirmdien, 25. martā

Pulksten 10 ziedu nolikšana un svecīšu iedegšana Liepājas Centrālkapos, pie piemiņas akmens.

Vērgales kapos, pie piemiņas akmens, pulksten 10 atceres mirklis kopā ar Vērgales pamatskolas skolēniem.

Ziemupē, pie Gaišā skumju akmens, pulksten 11 būs atceres mirklis kopā ar Vērgales pamatskolas skolēniem

Bunkas pagasta Krotes Augšas parkā, pie genocīda upuru piemiņas akmens, pulksten 12 varēs nolikt ziedus.

Liepājas Okupācijas muzejā K. Ukstiņa ielā 7/9 pulksten 12 pulcēsies Liepājas politiski represētie, lai pieminētu 1949. gada 25. marta deportācijas. Pulksten 13 viņi kopā ar jauniešiem autobusā dosies uz Tores staciju, lai pulksten 14 vietā, no kuras liepājniekiem sākās sāpju un moku ceļš, godinātu represiju upurus.

Aizputē, pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens, pulksten 13 ziedu nolikšana.

Pāvilostas pamatskolas aktu zālē pulksten 13 tematisks pasākums “Lai atcerētos”.

Visu dienu Pāvilostas Simtgades parkā, Durbes baznīcas dārzā, Priekules stacijā, Bārtā un Cīravā represēto piemiņas vietās ļaudis aicināti nolikt ziedus un iedegt svecītes.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.