Jānis Ivuškāns: Ceru, ka ar laiku abu vecāku loma būs vienlīdzīgāka
liepajniekiem.lv
Manuprāt, pēdējo gadu laikā sabiedrībā pieaug tendence svinēt tēva dienu, jo pirms tam tos svinēja vien retais. Taču mūsu svētkiem netikt līdzi Māmiņdienai – tas nu ir skaidrs. Arī manā ģimenē svētki savā ziņā tiek svinēti. Sieva ar bērniem mani pārsteidz, uzzīmē man kādu zīmējumu vai sagatavo ko citu.
Mamma ir mamma un tētis ir tētis. Man šķiet, ka nekad nebūs tā, ka mammas vietu, pienākumus varēs aizstāt tētis, taču tajā pašā laikā tētiem ir viņu funkcijas, kas jāpilda. Ģimenē ir svarīgi un ļoti apsveicami, ja tētis var pēc iespējas vairāk mammai palīdzēt un daļēji pārņemt kādas viņas funkcijas, par ko parasti viņš nerūpējas, taču nevajadzētu salīdzināt mammu ar tēti, jo uzskatu, ka visbiežāk ir ļoti grūti pateikt, ka abu vecāku ieguldījums ir vienlīdzīgs.
Taču tajā pašā laikā ir lietas, ko visbiežāk spēj dot tikai tēti. Piemēram, stingrais vārds. Visbiežāk dzīvē iekārtots tā, ka tētis vairāk strādā, bet mamma pavada laiku ar bērniem. Līdz ar to mammas teiktais biežāk netiek ņemts vērā, nekā tēta pateiktie stingrie vārdi.
Es ceru, ka tēva loma sabiedrībā kļūs arvien novērtēta, jo abi ir vecāki un bērnu dzīvē svarīgi. Ceru, ka ar laiku abu vecāku loma būs vienlīdzīgāka, vairāk tiks novērtēts, ka arī tēti lielas rūpes velta bērniem.
Uzskatu, ka ir būtiski atgādināt par šiem svētkiem, tēvu nozīmi. Arī paši tēti bieži iekrīt darbos, kļūst par darbaholiķiem, tikai sēž un redz darbu, un piemirst pavadīt laiku ar bērniem, kaut aiziet uz parku un palīdzēt sieviņai. Ja sabiedrībā tas tiktu aktualizēts, arī paši vīrieši biežāk atcerētos, ka ir bērni, ir jāaiziet.
Visbiežāk jau sieviņas mums atgādina, ka esam tēti un mums arī ir kaut kas jādara, jāpilda savas funkcijas.
Arī es kā pedagogs redzu, cik būtiska ģimenē ir tēva klātbūtne. Bērniem blakus ir vajadzīgs tas stingrais vārds, roka, kas atbalsta, iemāca. Mamma un tētis ir tandēms, komanda, pat tad, ja visbiežāk mamma izdara vairāk. Nereti tēti nevēlas par to runāt, jo mēs taču negribam atzīt, ka ne vienmēr darām tik daudz, cik otrs. Bet galvenā ir sapratne un centība.
Jānis Ivuškāns, trīs bērnu tēvs