Krasta erozija notikusi vienmēr un ne tikai Baltijas jūras piekrastē, bet visur, kur jūra sastopas ar sauszemi. Kurzemes piekrastē ir dažas vietas, kur jūra atkāpjas, bet pārsvarā tomēr tā pamazām skrubina krastu. Jo īpaši šis process straujāks kļuvis pēdējos 100–150 gados uz ziemeļiem no abām lielajām ostām – Liepājas un Ventspils –, kamēr uz dienvidiem jūra atkāpjas.

Šo procesu ietekmē abu ostu arvien straujākā attīstība – hidrotehnisko būvju pakāpeniska papildināšana un pilnveidošana, kā arī kuģu ceļu bagarēšana. Krasts lēnām pielāgojas šiem procesiem, un pēdējos 40–50 gados vislielākā ietekme tam ir uz posmu starp Liepājas ostas Ziemeļu molu un pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtām – šajā vietā krasts atkāpjas ar vidējo ātrumu 2–2,5 metri gadā. 

Nelielu ietekmi uz krasta eroziju atstāj arī Pāvilosta, bet tiešām tikai nelielu – burtiski pāris kilometrus uz ziemeļiem.

Tad ir posms no Pāvilostas līdz Jūrkalnei, kur jūra mazliet spēcīgāk nekā citviet brucina Labraga ielīci un Jūrkalnes stāvkrastu – par kādu metru, pusotru gadā, savukārt, paraugoties vēl tālāk uz ziemeļiem, dažus kilometrus uz dienvidiem no Ventspils ir tā sauktais Melnrags, kur ir vēl augstāks stāvkrasts nekā Jūrkalnē, un to jūra neaiztiek. Tur padomju laikā bija tanku karaspēka daļa – civilie tur klāt netika, un līdz ar to arī krasts nav cietis. Savukārt uz dienvidiem no Liepājas jūras nedarbus visvairāk var redzēt, vērojot arvien sarūkošo Bernātu ragu, kā arī Mietragu, kas atrodas starp Papi un Jūrmalciemu. 

Vispār mēs ļoti lielā mērā, ja tā var izteikties, varam būt pateicīgi okupācijas režīmam, kura dēļ civilpersonām pusgadsimta garumā praktiski bija liegta pieeja jūras krasta zonai un tur nevarēja veikt nekādu saimniecisko darbību, kas veicina krasta eroziju.

Ja paraugāmies uz Rietumeiropas valstīm, tad tur krasta nostiprināšanas darbos tiek ieguldītas milzīgas summas, un arī amerikāņi savulaik centās nostiprināt piekrasti, taču pēdējā laikā ir atmetuši tam ar roku un nozīmīgus kapitālieguldījumus veic tikai vietās, kur krasta līnijas tiešā tuvumā atrodas kāds patiešām izcili vērtīgs objekts. Un nav jau tā, ka arī Latvijā netiktu veidotas preterozijas būves. 

Gan pie Pāvilostas, gan pie Liepājas attīrīšanas iekārtām savulaik tika uzstādīti tā saucamie gabioni – milzīgi stiepļu žogi, kas pildīti ar dūres līdz galvas lieluma akmeņiem un kuru uzdevums ir – kad vētras laikā viļņi sitas pret kāpu, šo sitienu uzņemt uz sevi, un vilnis sašķīst pret to.

Šādiem gabioniem saskaņā ar to izgatavotāju sniegto informāciju vajadzētu kalpot vismaz gadus desmit, taču vietās, kur tie uzstādīti, vairumā gadījumu jau pēc dažiem gadiem pāri paliek tikai stiepļu pinuma paliekas. Turklāt tā ir kā nūja ar diviem galiem – no vienas puses, īstermiņā tiek nostiprināta krasta līnija, bet, no otras, – vietās, kur tie uzstādīti, ilgtermiņā ainavas kvalitāte pazeminās un dabas daudzveidība cieš. 

Pavisam nelielu ieguldījumu krasta līnijas saglabāšanā varētu sniegt cilvēki, ja vien viņi saprastu, ka bez vajadzības nevajag postīt jūras krastu – piemēram, nodarboties ar būvniecību kāpu zonā.

Bet vispār sabiedrībai vajadzētu saprast, ka šis process – krasta erozija – ir dabisks un neatgriezenisks.

Cerēt, ka krasta erozija vienā jaukā brīdī apstāsies un beigsies, ir naivi un bezjēdzīgi. Un to ietekmēt var kaut vai tā, kā to dara Vācija – ik gadus ved ar kuģiem miljoniem tonnu smilšu no dziļjūras un ber to krastā, lai jūrai ir, ko ēst.

Starp citu, tepat Latvijā, Jūrmalā, jau vairākus gadus piekopj tādu pašu praksi – ved no Lielupes grīvas smiltis un ber tās pludmalē vietās, kur krasta erozija ir straujāka nekā citviet. Tas, protams, ir bezgalīgs process, taču domāju, ka jau pēc gadiem astoņiem, desmit arī Kurzemes piekrastē nāksies rīkoties tāpat.

Jānis Lapinskis, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents, ģeoloģijas doktors