Pašlaik ir maz informācijas, kā tieši šie grozījumi varētu būt domāti. Es zinu tikai vienu – iejaukties jebkurā biznesā no valsts puses nav tik vienkārši, tāpēc tas, ko šeit runā – vēlamo pieņemt par esošo –, vēl ir tālu. Ja es saprastu – kā, man nebūtu iebildumu.

Jāsāk, protams, ar mazumtirgotāju. Šeit nosauksim to par attieksmi – “lai katrs domā pats”. Atkarībā no tirgus situācijas mēs brīžiem esam spiesti savu produkciju pārdot pat zem pašizmaksas, par peļņu nemaz nerunājot. Arī, ja mēs īpaši eksportā kaut ko nopelnām, tad tie ir daži procenti no apgrozījuma.

Savukārt, ja tirgotājs šajos apstākļos uzliek uzcenojumu no 30 līdz vairāk nekā 100 procentiem un čīkst, ka viņam ir grūti un viņš nevar piekāpties, tad mēs faktiski runājam par pilnīgi atšķirīgām kategorijām.

Pirmais, ar ko vajadzētu sākt, ir runāšana par saprātīgiem uzcenojumiem. Turklāt runa nav tikai par uzcenojumu, bet arī par to, ka atsevišķi tirdzniecības tīkli vēl papildus piemēro tā saucamo trepi jeb pārdošanas veicināšanas bonusu, ko ir spiests maksāt piegādātājs, un plus vēl loģistikas pakalpojums, kas ir 6–8 procenti no apgrozījuma.

Ja nauda kaut kur slēpjas, tad pirmām kārtām tā ir jāmeklē tur, jo piena pārstrādē nauda neslēpjas.

Nauda slēpjas arī pie valsts. Mums PVN ir 21 procents, un valsts no tā tikai vinnē. Pēdējā gada laikā cena auga, bija inflācija, nodokļu ieņēmumi pārsniedza plānoto un tā tālāk. Un tā mēs laimīgi dzīvojām – visu saņēmām vairāk.

Protams, izmaksas arī auga, bet ne algas. Patērētāju algas, mūsējās ieskaitot, atpaliek no inflācijas. Lielākajai daļai arī vidējā līmenī tās nav palielinātas par 20 procentiem.

Viss lielā mērā gulstas uz sabiedrības pleciem – lūk, šeit varbūt ir jāskatās, kā un ko var darīt. Pirmais, ko, mūsuprāt, var darīt un kas ir vissaprotamākais, – tomēr samazināt PVN.

Valsts plānoto ieņemtu nedaudz mazāk, bet toties produkti būtu pieejamāki, pirmām kārtām jau maznodrošinātākajiem, un ar to būtu nošauti vairāki zaķīši uzreiz.

Būtu stimulēta vietējā ražošana, tā nesamazinātos un paliktu esošajā līmenī, kas šobrīd saistībā ar vietējo tirgu diemžēl nenotiek.

Vēl varētu runāt par īslaicīgu un vienreizēju atbalstu piena ražotājiem grūtā brīdī, taču tas šobrīd ir tikai trīs nedēļas. Te atkal ir jautājums par biznesa riskiem, jo piena ražošana ir jāuztver kā bizness.

Daudzi man pārmet un saka, ka tas vēl ir arī sociālais jautājums. Ja tā, tad tas vairs nevar tikt saistīts ar pircēju, pārdevēju un pārstrādātāju, jo tad tā ir cita valsts programma.

Man jau nav iebildumu, man arī patīk divas trīs gotiņas lauku ganāmpulkā – tas viss ir skaisti, bet tad nejaucam to kopā ar biznesu, jo to visu nevar vienlaikus izdarīt. Visiem nevar dot vienādu atbalstu, tikko kā kādā brīdī ir slikti, jo katrs bizness ir ar saviem riskiem – to es uzsveru vēlreiz.

Tagad šīs trīs nedēļas ir patiesi slikti, bet tai piena ražošanas daļai, kas sevi tomēr uzskata par biznesa struktūru, ar to bija jārēķinās, jo kopumā gads bija ļoti labs, pat neraugoties uz lielajiem izdevumiem un visiem izaicinājumiem.

Jānis Šolks, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs