Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” norisinās pirmais klasiskās mūzikas festivāls “Sensus”, kurā izskanējuši divi kamermūzikas vakari ar “Berlīnes filharmoniķu” stīdzinieku, dažādu Eiropas vadošo orķestru pūšaminstrumentālistu un citu latviešu un ārzemju mūziķu piedalīšanos. Rīt daudzi no viņiem vadīs meistarklases jaunajiem un topošajiem Liepājas un Latvijas mūziķiem. Bet festivāla kulminācija solās būt izcilā britu diriģenta Karela Marka Šišona vadītā Latvijas Festivāla orķestra koncerts “Rožu kavalieris”, kas šovakar skanēs Ventspilī, bet rītvakar – Liepājā. Starp intensīvajiem mēģinājumiem diriģents labprāt atvēlēja brīdi nelielai intervijai.

Vai šī ir jūsu pirmā viesošanās Liepājā?

Nē, bet šī, protams, ir mana pirmā vizīte “Lielajā dzintarā”. Šī ir lieliska zāle. Arī izcila zīme Latvijas valsts ieguldījumam kultūrā, ieguldījumam nākotnē. Jums var būt visizcilākā zāle, jums ir izcilākā zāle, bet es vienmēr ticu, ka it visam ir lielāka nozīme. Tā ir izcila zāle, bet tās vēstījums ir, ka Latvija, Liepāja ir iegulda nākotnē, iegulda kultūrā un arī bērnos un jauniešos, lai sekotu attīstība. Tas to padara īpašāku. Es domāju, jūs varat būt lepni, ka Rīgā nav jaunas koncertzāles, bet jums ir.

Festivāls “Sensus” notiek pirmoreiz. Kāpēc piekritāt būt par daļu šī festivāla?

Tas ir ļoti vienkārši. Iemeslu sauc Ints Dālderis, ko pazīstu ilgu laiku, un, protams, Anete Toča. Es viņus ļoti labi zinu un viņiem abiem uzticos. Ints kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktors savulaik uzaicināja mani uz LNSO kā galveno diriģentu. Festivāla ideja un koncepcija ir ļoti laba. Man bija liels prieks par uzaicinājumu. Turklāt skanēs repertuārs, ar kuru es jūtos komfortabli. Tagad visi ir mazliet brīvdienu noskaņojumā, es domāju, būs ļoti jauka atmosfēra.

Ko jūs sagaidāt no koncerta, no publikas?

Es neko negaidu. Tas, ko cenšos darīt ar jebkuru orķestri, ko diriģēju, ir raidīt vēstījumu, emocijas publikas. Es ne no viena neko negaidu. Tas ir kā attiecībās starp sievieti un vīrieti, vīrieti un vīrieti vai sievieti un sievieti. Ja jūs neko negaidāt, ir daudz brīnišķīgāk, kad seko pārsteigums.

Visi šie mūziķi, protams, ir profesionāļi, taču ikdienā viņi spēlē dažādos orķestros. Kā viņus vienot vienā veselumā?

Es nevēlos izklausīties augstprātīgs, bet viņi ir izvēlējušies īsto diriģentu. Ir diriģenti, kuri patiesībā nezina pamatus, kā orķestriem būtu jāveidojas, kā mūziķiem vajadzētu spēlēt kopā. Viņi ir labi citās jomās – mākslinieciskajos jautājumos, frāzējumā, krāsās. Bet, kad ir runa par pamatiem, kā darbojas orķestris, tā ir viena no manām specialitātēm. Man ļoti patīk veidot orķestrus, tos izkopt. Tā ir viena no manām lielajām kaislībām. Man tas ir dabiski, es daudz izmantoju savus instinktus, savu dzirdi un galvā ļoti ātri atrodu risinājumus. Kad kaut kas nestrādā un tu apstājies, tev jābūt skaidrībai, ko vēlies pateikt, turklāt īsos vārdos īsā laikā, lai viss darbotos. To es cenšos darīt un, es domāju, man tas izdodas ļoti labi.

Šīs dienas ir pilnas darba, vai jums ir arī laiks atpūtai un pilsētas apskatei?

Godīgi sakot, nē. Šodien (ceturtdien – aut.) pirmoreiz man ir brīva pēcpusdiena un, būšu godīgs, es došos gulēt. Iešu gulēt, jo neesmu izgulējies ļoti ilgu laiku. Tāda ir mākslinieku dzīve. Daudzi cilvēki man ir teikuši: tev ir paveicies, tu tik daudz ceļo. Man ir paveicies, bet es varētu būt vienā un tajā pašā pilsētā, taču tam nebūtu nekādas nozīmes. Es varētu pavadīt visu gadu vienā pilsētā, bet redzēt to parasti man ir ļoti maz iespēju. Tāda ir daļa dzīves. Diriģents ir katrā projektā no sākuma līdz beigām. Es ceru, ka pēcpusdien, ja es labi atpūtīšos, man būs mazliet laika, lai dotos apkārt, jo es vēlos apskatīt pilsētu. Protams, es par to zinu. Zinu, ka tā ir ļoti skaista. Es vēlētos redzēt tās pievilcību, pagaidām esmu redzējis tikai viesnīcu. Bet, kā jau teicu, tāda ir dzīve, un tā jāpieņem, kāda tā ir.

Vai uz koncertu ieradīsies arī jūsu ģimene (Karela Marka Šišona dzīvesbiedre operdziedātāja Elīna Garanča un meitas Katrīna Luīze (5) un Kristīna Sofija (3) – aut.)?

Manas ģimenes šeit nav, nav arī Latvijā. Tā ir Gibraltārā ar manu māti. Es ceļoju, un godīgi sakot, tas nestrādā, ja es visu dienu esmu mēģinājumos. Bērniem būt bez draugiem, bez ierastām lietām, tas nav pārāk jauki. Labāk ar vecmāmiņu katru dienu doties uz pludmali. Arī laiks te tāds, par kuru nevaru teikt, ka tas ir labs bērniem. Mani gan tas apmierina. Meitām ir beigušās skoliņas, un ir tikai normāli, ka viņas mazliet atpūšas. Sākotnēji gan man bija vēlēšanās paņemt viņas līdzi, bet tiklīdz ieraudzīju savu grafiku, es mainīju savas domas.

19Skatīt galeriju