Diskusija “Pilsētas magnēts – krāsaināka kultūras ikdiena”, manuprāt, bija ļoti kvalitatīva. To varēja redzēt gan uz vietas pēc sanākušo jautājumiem, kas sāka birt uzreiz pēc prezentācijām, gan arī vēlāk sociālajos tīklos. Tēmas, ko skārām, acīmredzot ir ļoti aktuālas.

Feisbukā ir aizsākušās vairākas diskusijas, kas turpina diskusijā izskanējušos jautājumus no dažādiem skatpunktiem. Viena saruna ir raugoties no telpu viedokļa – saistībā ar Būvvaldi un likumdošanu, un tukšo ēku izmantošanu. Otra saruna ir par to, cik svarīga ir sadarbība, un vai runām vispār ir jēga, jo runāts tiekot daudz, bet uz priekšu nekas nekustas. Taču ir jūtama vēlme pēc vēl vienas tikšanās, – lai jau spriestu par kaut kādiem konkrētiem soļiem, konkrētām stratēģijām, ko un kādā veidā veidot sazobi starp pašvaldības institūcijām un tiem, kas attīsta kultūrvidi no nevalstiskā sektora. Es ļoti ceru, ka aizvadītā diskusija ir sakustinājusi ūdeni un dos rezultātu. Tikai bišķi jāpaciešas, līdz varēs redzēt, kuram vairāk patīk runāt un kurš ir gatavs arī kaut ko darīt.

Nē, noteikti nevar teikt, ka runāšanai nav jēgas. Runāt vajag, vajag tikties, un vajag arī skatīties un klausīties, kas notiek pasaulē, ārpus dzimtās pilsētas, lai izglītotos, iedvesmotos, uzņemtu enerģijas devu un paskatīties uz savu darbību no distances vai cita leņķa, kas mudinātu turpināt un iesākto attīstīt jaunā līmenī. Jā, ir arī lietas, kuras pēc dažiem gadiem darbību izbeidz. Iemesli tam, protams, var būt visdažādākie, gan iekšēji, gan ārēji. Man zināmie piemēri Liepājā ir “K@2” un “Akti naktī”.

Man gan līdz galam nav skaidrs, kāpēc šogad “Akti naktī” Liepājā vairs nav, bet man, gan kā dalībniekam, gan kā cilvēkam no malas, likās, ka šis pasākums pirms gada bija ļoti spoža zvaigzne Liepājas kultūras dzīvē. Žēl, ka tās vairāk nav.

Mans lielākais atklājums Liepājā, ko jau esmu daudziem teicis un turpinu teikt, ir universitātes jauno mediju mākslas nodaļa, tās studenti un absolventi. Pagājušajā vasarā redzēju, ko un kā viņi dara saistībā ar laikmetīgo mākslu, skaņu un video. Man tas ir ļoti patīkams pārsteigums, – ka ārpus Rīgas rodas tik kvalitatīvi jauni mākslinieki! Tik interesanti un unikāli! Protams, ne jau visi, bet arī visi Mākslas akadēmijas beidzēji nekļūst par māksliniekiem. Jauno mediju mākslas nodaļas absolventi nav ne ar ko mazāk interesanti un viņiem piemīt diezgan atšķirīgs skatījums uz mākslu, ja es drīkstu salīdzināt ar Latvijas Mākslas akadēmijas absolventiem. Bet ir viens BET! Tikmēr, kamēr šie studenti mācās, viņiem Liepājā ir interesanti, BET tiklīdz viņi mācības beidz, tā šeit īsti nav kur sevi tālāk realizēt. Universitāte ir labs inteliģences magnēts Liepājai, taču pati pilsēta nerūpējas par to, lai studēt atbraukušie vēlētos pēc studijām šeit palikt. Liepājā ir jārada vietas, kur universitātes studentiem, absolventiem, viesmāksliniekiem darboties un izpausties regulāri nevis tikai festivālos divas trīs reizes gadā. Vislētāk un efektīvāk ir veidot vietas no nulles, bet sildīt tur, kur jau burbuļo, atbalstot tos, kas ir jau parādījuši, ka ir gan nepieciešamās zināšanas, gan entuziasms investēt savu personīgo laiku un darbu, lai šādas vietas rastos.

Pēc savas pieredzes varu teikt, – nav tā, ka Liepājā uz inovatīviem mākslas pasākumiem nāk tikai studenti. Liepājā publika ir ļoti dažāda un pārsvarā saviem pasākumiem esmu guvis atsaucību. Taču informēšana par pasākumiem ir salīdzinoši dārga, tāpēc par tiem uzzina visai šaurs loks. Tā ir vājā vieta. Arī tagad, skatoties rezonansi pēc diskusijas, ik pa laikam kāds ieposto, – es par tādu diskusiju neko nezināju, ja būtu zinājis, – būtu nācis. Varbūt tas varētu būt darba uzdevums Liepājas Kultūras pārvaldei, – palīdzēt nevalstiskajām struktūrām informēt plašāku sabiedrību par interesantajiem pasākumiem, kas notiek pilsētā. Reklāma prasa lielus finansu līdzekļus, bet kā primārās, organizējot pasākumu, skatos kā segt atalgojumu sev un savai komandai, honorārus māksliniekiem, tehniskās izmaksas un aparatūras nomu, telpu īri, ja tāda ir, un tikai tad, ja kaut kas paliek pāri, tiek novirzīts reklāmai, bet parasti pāri nekas nepaliek. Tādēļ pamatā informēšanai tiek izmantoti bezmaksas pieejamie informatīvie kanāli – sociālie tīkli, kur tomēr ir sašaurināta auditorija, kā arī tiek izsūtītas preses relīzes un ievietots info bezmaksas kultūras kalendāros.

Jāsaka, ka “Totaldobžes” parādīšanās Liepājā bija iespējama tikai pateicoties personīgiem kontaktiem un personīgai interesei. Ne tikai Liepājā svarīgs ir vietējās varas atbalsts. Konkrētajā gadījumā tas bija Atis Egliņš–Eglītis no Liepājas Kultūras pārvaldes, kurš ir atvērts radošām idejām un, ja var, tad atbalsta to realizāciju dzīvē. Ar Ati iepazinos pagājušogad Rīgā, un toreiz viņam jautāju par iespējām tikt kādā no tukšajiem Liepājas domes īpašumiem, lai tur organizētu pasākumus. Pateicoties viņa iesaistīšanās šī jautājuma risināšanā, jau pēc dažām nedēļām varēju pat izvēlēties vienu no trim īpašumiem, kurā sākt darboties. Trīs mēnešus organizēju dažādus pasākumus Muitas mājā.

Savā darbības laikā esmu ticies un runājis ar dažādiem Liepājas pilsētas administrācijas pārstāvjiem. Tie ir ļoti dažādi un pieiet saviem pienākumiem ļoti individuāli, tāpat kā Rīgā – viens ir atsaucīgs, nāk pretī un palīdz, bet cits izmanto sarežģīto un neskaidro likumdošanu, lai pateiktu – nu, nē, šis vai tas nav iespējams. Viss ir atkarīgs no cilvēka ieinteresētības.

Šeit, Liepājā, dažādos administratīvajos līmeņos esmu jutis gan atbalstu, gan arī sprunguļus riteņos.

Attiecībā uz Liepāju mans gadījums ir veiksmes stāsts, bet, dzirdot citu pieredzi, ieinteresētība no pašvaldības puses varētu tomēr būt lielāka. Man patīk Liepāja un es labprāt šeit darbojos. Ja būtu lielāka pretimnākšana no administrācijas vai lielāka auditorija pasākumiem, “Totaldobžes” mākslas centrs pagājušā gada rudenī nebūtu šeit pārtraucis darbību, bet tagad būtu apritējis jau pirmais gads vienai jaunai vietai Liepājā, kurā notiktu regulāri laimketīgās dejas un mūzikas koncerti, improvizācijas, dzejas lasījumi, diskusijas, prezentācijas, radošās darbnīcas un viss pārējais, ko mēs organizējam jau gandrīz desmit gadus Rīgā, kā arī ārpus tās robežām.

Liepājā pilnīgi noteikti iespējas ir. Taču arī pašai pilsētai ir jāpalīdz to realizēšanā. Jo – krāsaināka kultūras ikdiena ir pilsētas magnēts.

Kaspars Lielgalvis, mākslinieks, mākslas centra “Totaldobže” vadītājs