Mācības skolā lielā mērā ir saistītas ar spēju sevi regulēt. Bērnam jāspēj tas, kas mums, pieaugušajiem, liekas pašsaprotams – kaut ko ieplānot, izdarīt uzdevumu līdz galam utt. Un regulācija attiecas gan uz kādu aktivitāšu īstenošanu, gan uz spēju tikt galā ar stresu. Iedomājamies, ka ejam uz jaunu darbavietu, kur nevienu nepazīstam, nezinām, kas būs jādara utt. Katru dienu bērnam, uzsākot mācības 1.klasē, jāsastopas ar negaidītām situācijām, ar lietām, ar kurām iepriekš viņš nav saskāries, un tas var izraisīt stresu, trauksmi.

Līdz ar to, ko redz vecāki? Ka bērni nāk mājās uztraukušies. Bet ir tā, ka lielākajai daļai bērnu pirmais pusgads skolā ir grūts, līdz viņi adaptējas. Tas var vecākus dzīt izmisumā – skola nav laba, ko un kā man darīt, kā atrisināt radušās situācijas, lai mans bērns nebūtu bēdīgs utt.

Turklāt tas sakrīt vēl ar brīdi, kad bērnam šīs vadības funkcijas, kas tik ļoti nepieciešamas skolā – spēja sevi regulēt, spēja plānot, spēja regulēt emocijas, tikt galā ar stresu – vēl tikai attīstās. Kad bērns sāk mācības skolā, viņam šo funkciju, šo spēju vēl nav. Lai arī viņš uz to ir tikai pusceļā, lielā mērā tas tiek prasīts jau tagad. Tāpēc pirmajos gados ir ļoti nepieciešamas tādas kā sastatnes, un vecākiem tās ir jāizveido, lai bērns saprastu, ko nozīmē mācīties skolā, kā viņam ir jāstrukturē savs laiks, kā jāplāno mājasdarbu veikšana utt. Pa soļiem jāiziet cauri kopā.

Tas, kā, piemēram, jāizpilda matemātikas uzdevums, nav pašsaprotami. Es teiktu, ka pirms tam tas ir jāpārrunā – kā tu to vari izdarīt, pastāsti, ko tu darīsi, un pēc tam jāpārrunā arī gala rezultāts. Jā, tas no vecākiem prasa laiku, bet tas ir labs ieguldījums. Viņam prasmes ir jāiedod, jānorāda, kā un ko darīt.

Reizēm vecākiem liekas, ka risinājums būtu bērna pasargāšana un tādas vides izvēle, kur viss ir maksimāli mierīgi, – lai tikai nebūtu nekādu satraukumu. Pirmkārt, tas visticamāk nav iespējams. Arī īpašajā skolā, ko būsiet izvēlējušies, pienāks brīdis, kad var sastapties tieši ar tādām pašām problēmām. Otrkārt, tas būtu nepareizi no bērna attīstības viedokļa. Mums jādomā, kā varam radīt atbalsta sistēmu, kas palīdzētu attīstīt spēju tikt galā ar dažādām dzīves situācijām.

Reizēm tieši vecāku reakcija ir tā, kas traucē bērnam sevi attīstīt. Ir tikai dabiski, ka adaptācijas posmā bērns nes mājās arī negatīvas emocijas. Vecākam ir jāpieņem, ka mācības skolā bērnam ir izaicinājums, tādēļ ir normāli, ka viņš izjūt stresu, ka viņam ir bail, ka viņš dusmojas, negrib pildīt mājas darbus. No tā nevajag nobīties un saasināti reaģēt. Tas, kas būtu vajadzīgs bērnam, ir, – ka vecāki spēj notiekošo pieņemt un saglabāt rāmumu.

Vēl pirms mācību uzsākšanas, aicinu vecākus bērnu maksimāli iepazīstināt ar skolas vidi. Jo būs bijusi lielāka saskare ar šo vietu, jo adaptācijas process norisināsies veiksmīgāk. Izstaigājiet skolu, satieciet topošo klases audzinātāju. Atrodiet iemeslus, kādēļ tur pabūt vairākas reizes. Zinu, ka dažās skolās vēl pirms septembra ir dažādi adaptācijas pasākumi. Tas palīdz mazināt satraukumu, ko rada viss jaunais, nepazīstamais. Otra ļoti svarīga lieta – attiecību veidošana ar bērna skolotāju. Mēģiniet izveidot kontaktu, paši iesaistieties skolu aktivitātēs.

Jā, jautājums, kā bērnam būt veiksmīgam skolā, ir sarežģīts. Bieži vien ir tā, ka neko nevaram darīt, lai to garantētu. Daudziem bērniem ir iespējamas grūtības, kas saistītas ar mācībām vai ar sociālās informācijas apstrādi u.tml. Būtu ļoti svarīgi, ka, ieraugot, ka bērnam ir kādas pirmās grūtības, no tā nenobīties, nesākt viņu vainot – kāpēc neesi labi iekļāvies, tu taču vari saņemties utt. Tas var radīt lavīnas efektu. Jo mums taču nepatīk darīt lietas, kas izraisa stresu un negācijas. Tāpēc, lai būtu veiksmīgs, iesaku būt gatavam tam, ka viss var nenotikt tik gludi, kā domājat. Lielākajai daļai bērnu pirmajā pusgadā ir grūtības, attiecieties pret to pozitīvi. Paskatieties, kā varat palīdzēt, kāds atbalsts bērnam būtu nepieciešams. Ielūkojieties bērnā, kādas ir viņa vajadzības, jo katrs attīstās individuāli.

Kristīne Dūdiņa, veselības centra “Vivendi” psiholoģe, klīniskā psiholoģe un psiholoģijas doktorante