“Jā, tiešām!” komandas “Vega 1″/”Liepāja” basketboliste Kristīne Silarāja apliecina, – bijušas ļoti priecīgas par izcīnīto sudraba medaļu. “Sezona bija gara, un tas nenācās viegli. Esam tur, kur mums jābūt.” Šobrīd basketbolistēm sezona ir noslēgusies, un komandas biedreņu ceļi ir šķīrušies. “Norunājām, ka vasarā atkal kaut kad satiksimies,” Kristīne teic, ka ir ļoti sadraudzējušās, un, ja arī nākamgad Liepājā viņa vairs nespēlēs, vienmēr būs pie kā atbraukt ciemos.

Sudrabs – tā ir mūsu vieta

Pēc trešās, noslēdzošās, Latvijas Sieviešu basketbola līgas finālsērijas, Kristīne nākamajā dienā uzreiz devās uz mājām – uz Ventspili. “Mums bija divas brīvas dienas, gribēju apciemot savējos. Arī aizvest savas mantas, jo palēnām no dzīvokļiem Liepājā izvācamies. Šodien esmu atpakaļ, jo mums kopā ar treneri, vadību paredzēts noslēdzošais pasākums.”

Intervijas laikā Kristīne ir smaidīga un starojoša: “Visa sezona bija tādā vienā skriešanā. Faktiski braukāju uz trim pilsētām, arī uz Rīgu, jo tur dzīvo man draugs (Latvijas basketbola komandas “Barons”/LDz galvenais treneris Mārtiņš Gulbis – aut.piez ).”

Bet tagad priekšā ir pelnīta atpūta un Kristīnes mīļākais gadalaiks – vasara ar visam tam piederīgajām lietām – jūru, peldēšanos, bīčvolejbolu.

Plānā ir arī ceļojums uz Grieķiju, Rodas salām. “Man ļoti patīk ceļot, pērn biju Spānijā, Barselonā. Tas palīdz no visa atslēgties.”

Atceroties vēl nesenos notikumus, finālsēriju, “Vega 1″/”Liepāja” komandas kapteine komentē: “Pirmā spēle izvērtās līdzvērtīga, par ko man šķiet bija pārsteigta visa Latvija. Mēs jau pašas arī neticējām. Jo pirms tam pat nedomājām, ka varētu ar viņām tā nospēlēt.” K.Silarāja apliecina, – lai arī jau no paša sākuma bija skaidrs, kura komanda kļūs par Latvijas čempionēm, ne brīdi neesot gājušas laukumā ar nolaistām galvām, – jo tāpat gaidāms zaudējums. “Mēs vienmēr esam gatavas,” teic Kristīne, “mums pat varbūt bija vieglāk, – jo nebija jau ko zaudēt. Spēlējām bez lieka uztraukuma vai stresa. Varbūt pirmajā spēlē pretinieces nodomāja, ka viegli varēs mūs vinnēs, tādā pastaigu līmenī, bet mēs cīnījāmies. Visas bijām gandarītas. Beigās pat bišķi bija žēl, ka zaudējām. Jo sajutām, ka varam uzvarēt. Šķiet, pašas līdz galam tam nenoticējām.”

Turpinājums gan izpalika bez pārsteigumiem, un rīdzinieces atlikušajās divās spēlēs triumfēja pārliecinoši. “Sudrabs – tā ir mūsu vieta, jābūt reāliem,” norāda K.Silarāja. “Un tikt līdz finālam mums nemaz nebija tik viegli, sudrabu tāpat vien kaklā mums neviens neuzkarināja,” Kristīne norāda, ka sezonas laikā bijuši gan kāpumi, gan kritumi, patraucējušas arī mikrotraumas. Taču kopumā mērķi izpildīti – iegūta arī bronza Latvijas un Igaunijas pavienotajā čempionātā, lai gan ticis domāts arī par iekļūšanu finālā. “Mēs neesam tik stabila komanda, ka varam nospēlēt vienlīdz labi katru spēli. Bet arī bronza ir ļoti, ļoti labs sasniegums, salīdzinot, cik vispār Liepājas komanda vēsturē ir izcīnījusi medaļas.”

No pārmaiņām dzīvē nebaidās

K.Silarāja Liepājā pavadījusi pēdējās divas sezonas, pirms tam spēlējusi SK “Cēsis”. “Padzirdēju, ka Liepāja meklē tāda tipa spēlētāju, kāda esmu es. Man aģents sakontaktējās, abām pusēm viss apmierināja, un tā es nokļuvu šeit,” atminas Kristīne, un atzīst, – liels bijis pārsteigums, kad uzzinājusi, ka vēl divas spēlētājas no “Cēsīm” pārceļas uz Liepājas komandu. Vai izdevās iedzīvoties? “Jā, man šeit ļoti patīk. Visu laiku slavēju pilsētu, kad man kāds ko jautā.” Lai arī dzimtā pilsēta Ventspils Liepājai ir salīdzinoši tuvu, pirms tam viesoties neesot īpaši sanācis. Atbraukts tik, cik uz spēlēm.

“Man Liepāja pietrūks, ja es te nākamo sezonu vairs nespēlēšu,” Kristīne liek nojaust, ka nākotne attiecībā uz spēlēšanu pagaidām ir neskaidra. Iespējams, savai basketbolistes karjerai viņa liks punktu. “Par to gan vēl neesmu pārliecināta par visiem simts procentiem. Tas ir uz lielas jautājuma zīmes, un būs atkarīgs no vairākiem būtiskiem lēmumiem, ko ar draugu grasāmies pieņemt.”

“Gribu redzēt, kas ir ārpus basketbola sienām, gribu piedzīvot, kā tas ir, kad tev ir brīva sestdiena un svētdiena, ka tu strādā no astoņiem līdz pieciem,”

teic smaidīgā sieviete. Kristīnei šobrīd ir 29 gadi. “Nē, es jūtos ļoti labi, jūtu, ka varētu vēl spēlēt, un ir, kas spēlē līdz 34, 35, 36 gadiem, bet vēlos pamēģināt ko citu.” K.Silarāja nebaidās mainīt savu dzīvi, kas līdz šim bijusi “sakārtota pa stundām”. “Man patīk jauni izaicinājumi. Man nav grūti iejusties jebkurā kolektīvā. Amerikā ieguvu augstāko izglītību komunikāciju, sabiedrisko attiecību jomā. Varu strādāt jebkurā sporta uzņēmumā, darīt darbu ofisā.”

To, ka Kristīne prot saprasties ar cilvēkiem, apliecina iecelšana komandas kapteines amatā. Šo pienākumu viņa pildīja abas Liepājā aizvadītās sezonas. “Tas ir gan treneru, gan spēlētāju lēmums,” basketboliste paskaidro, kā notiek izraudzīšanās. “Man kaut kā vienmēr uzticēta šī joma,” sapratusi Kristīne, “jau Amerikā biju kapteine, “Cēsīs” biju kapteiņa asistente. Man tas, protams, ir pagodinājums. Tas parāda tikai to, ka gan treneris, gan meitenes tev uzticas. Bet viegli nav, jo esmu kā tāds starpnieks starp spēlētājām un treneri. Novadu informāciju kā no vienas, tā otras puses.”

Kristīne uzsvaru likusi uz komandas saliedēšanos, kas svarīgi arī tāpēc, ka spēlētāju vecuma amplitūda bijusi visai atšķirīga – no 17 līdz 29 gadiem.

“Obligāti reizi vai divas mēnesī organizējām pasākumu ārpus laukuma. Savācāmies uz kino, pie kādas mājās vai vienkārši gājām apēst picu. Uzskatu, ka komanda nevar veiksmīgi spēlēt laukumā, dot labus rezultātus, ja ārpus laukuma viens ar otru nesatiek. Priecājos, ka mums izdevās sadraudzēties visai cieši, kļuvām kā viena ģimene. Jo kopā pavadītais laiks tomēr ir liels – ir divi treniņi dienā, un tā astoņus mēnešus.”

Laimīga Latvijā

Ventspilniece ar groza bumbu ir saistīta jau no mazotnes. Faktiski, lielas izvēles viņai nebija, jo K.Silarājas tētis ir basketbola treneris. “Oficiāli sāku nodarboties ar basketbolu no 3.klasītes, kad no Ugāles pārcēlāmies uz Ventspili. Man bija septiņi astoņi gadi, sāku iet sporta skolā. Un tā tas aizgāja, ka basketbols kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.”

Pēc vidusskolas Kristīne devās spēlēt uz Ameriku, kur pavadīti seši gadi. “Tas vienmēr bija bijis mans sapnis,”

Kristīne atminas, cik milzīgs prieks pārņēmies, uzzinot, ka tas piepildīsies. “Kad tur pabeidzu skolu, nāca piedāvājums strādāt par treneri. Piekritu, jo man tas likās forši, un ne visiem tiek dota tāda iespēja. Un arī Amerikā man patika, negribēju braukt prom. Tā nu turpināju mācības maģistrantūrā, saņēmu pilno stipendiju un trenēju. Taču pēc diviem trim mēnešiem sapratu, ka, nē, es to nevaru. Man tik ļoti vēl pašai gribējās spēlēt! Vispār nevarēju nosēdēt malā,” Kristīne paskaidro, ka Amerikā nav tādu profesionālu klubu, kā tas ir pie mums. Pēc skolas beigšanas vai nu spēlēšana pārtrūkst, vai arī jāiet uz sieviešu “NBA” līgu.

Kristīne tomēr paklausīja savai sirdsbalsij, un atgriezās Latvijā. “Gadu neko nebiju darījusi, sāku trenēties individuāli un tad liktenīgi nāca piedāvājums no SK “Cēsis”,” atminas basketboliste. Vai nebija vēlme spēlēt kādā ārvalstu klubā? “Jā, protams, gribēju. Taču biju izlaidusi veselu gadu, neviens Eiropas klubs par šādu spēlēju neinteresējas, man arī nebija ko parādīt statistikas ziņā. Pēc tam, kad biju iespēlējusies, radās vairāki varianti, bet, tā kā algas ziņā īsti atšķirības nebija, – vai tu spēlē Latvijā, vai Eiropā, izdomāju palikt tepat. Beidzot biju mājās, varēju ar visiem svinēt svētkus. Mani šeit arī viss apmierināja, tāpēc nemaz nemēģināju, man nevajadzēja braukt prom un meklēt laimi citus.”

Liepājas posms K.Silarājas dzīvē paliks atmiņā ar šeit piedzīvotajām sajūtām. “Abas sezonas bija emocionālas,” atzīst Kristīne.

“Iegūtās medaļas, labie vārdi un uzslavas. Ļoti varēja just, cik novērtēts bijis mūsu darbs. Tas bija patīkami.” Arī šeit satiktie fani netiks aizmirsti. “Man vienmēr būs patīkami atgriezties Liepājā. Ja arī nespēlēšu, apsolīju, ka daudz biežāk braukšu ciemos.”