Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
Nora Sudmale, projektu vadītāja, ilgtspējas speciāliste:
– Grāmata, kuru citiem iesaku izlasīt, ir Klēras Nortas “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves”.
Lai neatklātu pārāk daudz detaļu un notikumu pavērsienu, kas ir šajā romānā, ieskicēšu, ka grāmata ir stāsts par savdabīgu ceļošanu laikā, kas tajā ir apskatīta neierastā interpretācijā.
Harija Augusta dzīves jeb dzīvju stāsts liek aizdomāties par personīgo izvēļu ietekmi uz norisēm pasaulē, par to vai iespēja ceļot un piedzīvot vairāk nekā citiem atbrīvo vai, tieši otrādi, iesprosto cilvēka garu un cik dzīves ir jānodzīvo, lai teiktu – pietiek.
Grāmata noteikti patiks fantastikas lasītājiem, jo tajā ir meistarīgi uzbūvēta it kā mūsu reālajai pasaulei paralēla pasaule, kas ļauj iedomāties – kā būtu, ja…
Bet tā būs interesanta arī citu žanru cienātājiem, jo līdzās fantastikas elementam stāsts ļauj pārdomāt savas attiecības ar pagātni, kuru nevaram vairs mainīt, un šodienas rīcībām, kas maina mūsu nākotni neparedzamos virzienos.
Ja, izlasot šo grāmatu, gribēsies par to parunāt ar citiem, tad ir iespēja Facebook uzmeklēt un pievienoties grupai “Liepāja Book Club”, kurā mēs par šo grāmatu kopīgi runāsim decembra otrās nedēļas tikšanās reizē.
Mārtiņš Vamzis, grafiskais dizainers:
– Grāmata, kura palikusi atmiņā visspilgtāk un kuru gribētos pieminēt, ir Agotas Kristofas “Lielā burtnīca”.
Grāmata manās rokās nonāca pēc meklējumiem palasīt ko savādāku, interesantu, atšķirīgu. Lasot jūsmoju par gaužām vienkāršo valodu. Īsi, nepapildināti teikumi, tik savādi bija tos lasīt un uztvert. Valoda ir viens no skaistajiem elementiem šajā darbā.
Stāsts ir par kara laiku un diviem brāļiem Lūkasu un Klausu, kuru māte, kas ir bezgala tieša un ironiska, brāļus nosūta uz laukiem pie vecāsmātes, kura ir skarba savos izteicienos, reizēm pat, likās, pārlieku, un tas reizē arī ievilka šajā darbā, valoda, kādā pasniegts stāsts.
Šī, es teiktu, ir ļoti skarba grāmata, kas mani nobūra no pirmās lapaspuses. Un visu laiku prātu nodarbināja jautājums, vai tas ir īsts stāsts vai izdomājums.
Tik tiešs un nepārprotams. Un šie abi centrālie tēli, brāļi, kas uzaug kopā, beigās tiek atdalīti, un viņi turpina just viens otru pa gabalu, atver tādas kā citas paralēles durvis.
Atceros sajūtas, lasot grāmatas pēdējās rindas, – par kaut ko man bija neizsakāmi žēl. Bija viegli un smagi reizē, un, liekas, tā taču ir tikai grāmata. Parasti pēc laba kino tā mēdz būt.
Atceros, ka kādu brīdi sēdēju ar grāmatu klēpī ar ļoti spēcīgu pēcgaršu un laiks likās apstājies pavisam. Šobrīd, mēģinot atcerēties stāsta kopumu, manī uzvējo skaudri un asi epiteti, kas vijas ar neizmērojamu jūtu iekšējo pasauli, tādu kā skarbo realitāti. Spēcīga grāmata, manuprāt, tieši sajūtu ziņā, tā dziļi kaut kur ieknieba man.
Ivita Pelnēna, Nīcas vidusskolas vēstures skolotāja:
– Visticamāk, ka katram no mums ir grāmatu grāmata, kas palikusi ļoti spilgtā atmiņā, un, pat ja laika gaitā jau sācis no atmiņas gaist grāmatas sižets, grāmatas atstātā pēcgarša palikusi neizdzēšama.
Man šī grāmata ir Veras Volkēvičas “Pļauka”, kas četru grāmatu sērijā izdota 90. gadu sākumā, bet, kuru samērā nesen jaunos un skaistos vākos atkārtoti izdeva izdevniecība “Latvijas Mediji”.
Man Veras Volkēvičas “Pļauku” gribas nosaukt par grāmatu, kas jāizlasa katram, kurš vēlas saprast, kā tas ir bijis – dzīvot 20. gadsimta Latvijā.
Tā ir grāmata, kas ne tikai stāsta par vēstures notikumiem, kur brīvība mijas ar okupāciju, bet liek izdzīvot šos vēstures procesus un sajust to nesalaužamo dzīves sparu, kas bija nepieciešams, lai izdzīvotu.
Tas ir stāsts gan par Latviju un latviešiem, gan par ikkatra spēku.
Šī grāmata ļauj ieraudzīt, cik ātri mēs varam zaudēt to, kā vērtību mēs spējam ieraudzīt tikai pēc tam, kad tas ir zudis. Iespējams, ka tieši šis ir īstais brīdis, kad ir vērts šo grāmatu izlasīt, lai ieraudzītu to, kas mums ir dots, un cik vērts tas ir.
Dina Belta, grāmatnīcas “Globuss” pārdevēja:
– Viendien gar grāmatnīcas plauktiem lēnām gāja jauns vīrietis. Sacīju viņam – ja nu ko konkrētu meklē, tad lai tik prasa, palīdzēšu atrast. Viņš: “Nē, nekā konkrēta jau nav. Vienkārši meklēju grāmatu, kas izmainītu manu dzīvi.” Labi…
Viņš toreiz tā arī tādu neatrada, jo tāda meklēšana, protams, nav vienkāršs darbiņš. Toties es aizdomājos, vai man ir tāda grāmata, un sapratu, ka ir – Džona Krakauera “Pirmatnībā”.
Labu un cilvēkam ļoti derīgu grāmatu pasaulē vispār ir ļoti daudz. Tad nu lai no manas puses šoreiz iet viena no pēdējām izlasītajām – iegadījās, ka tas ir Ziemassvētku stāsts. Bet ieteikt man īpaši nepatīk, katrs taču ir pats sev pats.
Tāpēc nevis ieteikšu, bet teikšu, ka Džoanas K. Roulingas nupat latviski iztulkotais “Ziemassvētku cūks”, manuprāt, ir ļoti laba grāmata. Nevis vienkārši bērnu, bet visu cilvēku grāmata – tās vispār ir tās labākās.
Iztulkojusi ir Silvija Brice, un tas pats par sevi ir arguments par labu grāmatas izvēlei.
Mazais puika Džeks ļoti, ļoti mīl To Cūku jeb TC – vienkāršu, noplukušu, visādām smaržām piesūkušos plīša sivēnu.
Tas Cūks nav tikai manta, tā ir stabila viņa pasaules daļa. Bet negantu dzīves savirpuļojumu rezultātā sivēns pazūd, un tā vietā Džeks saņem aizstājējmantu – Ziemassvētku Cūku jeb ZC.
Par apkārtējo cilvēku mēģinājumu aizstāt neaizstājamo puika ir tik sarūgtināts, ka gatavs jaunajam Cūkam noraut galvu. Taču izrādās, ka ZC ir vienīgais, kam pa spēkam situāciju ar pazušanu vērst uz labu! Ziemassvētku brīnumnakts un zeme, kur mājo pazudušas lietas, it kā nav nekas īpaši oriģināls. Bet Roulinga ir tik lieliska stāstniece! Un viņas stāstos nav nekā nejauša un lieka.
Sižetu neatklāšu, teikšu vien, ka man nebija garlaicīgi itin nemaz. Un ka vēstījums man šķita ļoti labs un sirsnīgs – par lietu un cilvēku attiecībām, par bērna tīro sirsniņu. Par vērtībām.
Tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ baidās no Harija Potera burvestību pasaules līniju atkārtošanās – esiet mierīgi, nav tur it nekā no tām. Jā, un vēl – arī pērn Roulinga laida pasaulē lielisku pasaku “The Ickabog”, tā gan latviski vēl iztulkota nav.
Astra Dzērve, mākslas galerijas “Romas dārzs” vadītāja:
– Grāmatu lasīšana ir mana aizraušanās, izvēlos lasāmvielu, kas sniedz informāciju, pārsteidz, paplašina redzesloku, īpaši patīk grāmatas, kuru sižets balstīts uz patiesiem notikumiem.
Pagājušajā gadā izlasīju vairākas grāmatas, kas vēsta par traģiskajiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Visvairāk mani aizkustināja un iesaku izlasīt Primo Levi 1963. gadā izdoto autobiogrāfisko romānu “Atelpa” (tulkotāja Dace Meiere).
Primo Levi (1919–1987) bija ebreju izcelsmes itāļu rakstnieks un ķīmiķis, un 1943. gada rudenī viņš pievienojās Ziemeļitālijas antifašistiskajai pretošanās kustībai, bet drīz vien tika sagūstīts un 1944. gada februārī nosūtīts uz Aušvicas nāves nometni.
Grāmatā autors apraksta savu absurdo un juceklīgo mājupceļu no koncentrācijas nometnes, kad to 1945. gada janvārī atbrīvoja padomju karaspēks.
Garais ceļojums sākās Polijā, Aušvicā, 1945. gada janvāra beigās, veda cauri Baltkrievijai, Ukrainai, Rumānijai, Ungārijai, Čehoslovākijai, Austrijai, Vācijai un beidzās 19. oktobrī Turīnā, Itālijā.
“Atelpa” ir dokumentālas atmiņas, ceļojuma apraksts, ceļabiedru vērojums, filosofisks vēstījums, ārpus laba vai ļauna vērtējuma.
Neskatoties uz notikumu traģiskumu, autors nezaudē humoristisko skatījumu uz cilvēka dabu. Primo Levi vēstījums ir dziļi cilvēcisks par laiku, kad pasaule piedzīvoja daudz šausmu un necilvēcības. Grāmata dod ieskatu par situāciju Eiropā, beidzoties karam, posmu, kad teorētiski karš ir beidzies, bet līdz patiesam mieram jāpaiet vēl ilgam laikam.
