Emocionālā ziņā “Iespējamās misijas” skolotāji no citiem skolotājiem neatšķiras. Jebkurš skolotājs, kurš nāk uz skolu ļoti mērķtiecīgi, protams, izsver gan to smago darbu, gan gandarījumu, kas nāk no paveiktā.

Manuprāt, “misijas” skolotāji no citiem skolotājiem atšķiras divās lietās. Pirmā – kamēr mēs esam programmā, mums ir lielāks atbalsts – loks, ar ko apspriest savus panākumus un grūtības, nonākot līdz posmam, kad mēs esam pārliecināti par to, ko mēs darām. Otrā, ko es iemācījos misijas laikā, ir nosvinēt arī mazās uzvaras jeb atpazīt pašiem savas veiksmes un panākumus.

Vienmēr, jauno mācību gadu uzsākot, es cenšos plānot, kā mēs ar skolēniem spēsim izvērtēt paveikto un atrast laiku, lai priecātos par to, kas jauns apgūts, kas sanācis. Tā man šķiet galvenā lieta, ko paturēt prātā un izmantot, jo katra klase, katrs skolēns ir pilnīgi atšķirīgi, jo mums kā skolotājiem ir jāspēj ātri aptvert, ar ko viņi ir īpaši un kā mēs varam viņiem palīdzēt.

Lai smeltos idejas, ļoti labs resurss ir kolēģi, jo savā starpā veidojot prāta vētru, runājot par izdarīto un idejām, lieliski spējam noteikt katra skolotāja stipro pusi. Visas šīs zināšanas saliekot kopā, katrs paņem sev labāko. Protams, idejas var smelties arī no interneta, dažādiem izglītības portāliem, kur iespējams apskatīt citu skolotāju paveikto un iedvesmoto.

Viss jau izriet no sasniedzamā mērķa – tad jau arī jāpiemeklē nepieciešamais. Daudz iespējams saprast arī redzot, kādi paņēmieni skolēnus uzrunā, cik aktīvai jābūt darbībai… Piemēram, maziem bērniem svarīgi ir uzreiz saprast, dot vizuālu pieeju. Tad es domāju, ko varu izdarīt, lai mazajiem uzreiz būtu skaidrs. Pusaudžiem mēdz nebūt skaidri dažādi modeļi, situācijas, kā rīkoties – viņiem jāiedod pieredze.

Man ir ļoti grūti iztēloties, ka mūsdienās vēl varētu būt skolotāji, kas novada standarta stundas – atnāc, apsēdies, atver grāmatu un lasi. Protams, tā vairs nav, jo pasaule ir mainījusies, visi skolotāji un metodes ir mainījušās.

Kaut arī izglītības sistēma bieži piedzīvo dažādas pārmaiņas, negatīvas emocijas man tās tomēr neizraisa. Par pārmaiņām ir vērts raizēties tikai tad, kad tās tiešām ir notikušas un sāk kaut ko ietekmēt. Tad varam redzēt, kā tām esam gatavojušies, pielāgojušies, jo ļoti bieži ir tā, ka pārmaiņas tiek solītas, taču reāli nenotiek. Domāju, ka nav vērts tērēt enerģiju pirms laika, raizējoties par lietām. Jāpieņem, ka varbūt kaut kas notiks, un tā arī jāreaģē.

Tas viss ir vairāk jautājums par pozīciju pret pārmaiņām – ja es kā skolotājs jūtos droši tikai situācijā, kur viss ir stabils, prognozējams un vienāds, tad ir jautājums, vai skola man ir īstā vieta, jo tur tā nekad nav. Vienas klases ietvaros skolēni ir neprognozējami, notiek dažādas lietas. Jā, lielās pārmaiņas mūs ietekmē, taču mūs ietekmē arī daudz kas cits. Tādēļ mums jābūt atvērtiem pret to, ka var nākties rīkoties citādi, nekā pierasts un mums ir jāstrādā ar to, kas mums ir uz vietas.

Ļoti priecājos par jauno standartu, kas tiek izstrādāts. Protams, tas nebūs vēl šogad, taču tas, ka tas ir procesā un domāju, ka atnesīs brīnišķīgas pārmaiņas, ir nozīmīgi.  

Lelde Vaivode, skolotāja, “Iespējamā misija” absolvente, runātāja izglītības līderu forumā “Iespēju tilts”