Viņš glezno eļļas, akrila un akvareļa tehnikās, veido dažādus objektus un instalācijas, bet savu pieeju un skatījumu mākslā atradis pamazām.

Mākslas terapija “Veģos”

Andra Biezbārža rīts iesākas gana agri – jau vairāk nekā 30 gadus viņš ar autobusu mēro ceļu uz Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiāli “Veģi”, palīdzot attīstīt zīmēšanas prasmes garīgi un fiziski slimiem cilvēkiem.

“Es strādāju ar prieku.

Gribas šiem cilvēkiem palīdzēt, viņi gaida mani, viņi ir ieinteresēti, bet kādreiz jau tas viss būs jābeidz, neesmu nekāds jaunais,”

smejoties atzīst mākslinieks.

Citreiz aprūpes centra iemītniekus nākas arī iedrošināt vai pārliecināt par nepieciešamību kustēties un darboties.

“Mēs zinām, ko katrs var vai nevar un kādas šiem cilvēkiem ir intereses. Viņi ir ļoti dažādi – gan vecuma, gan spēju ziņā, līdz ar to arī pieejai jābūt dažādai. Ir cilvēki, kam ir problēmas ar kustībām, ar satvērienu…

Zīmēšana vai papīra aizšvīkāšana dod pozitīvu rezultātu. Uzdevumi ir dažādos līmeņos, ir iemītnieki, kas prot paši kaut ko uzzīmēt, un ir tādi, kas spēj nokopēt paraugu vai atdarināt zīmējumu. Protams, arī izkrāsot to visu. Tas ir gan galvas, gan roku treniņš,” skaidro mākslas pedagogs.

Ukrainas notikumu atskaņas

Piedaloties Latvijas Mākslinieku savienības ikgadējā vizuālās mākslas izstādē “Māksla. Izklaide. Rudens 2023. Izolācija. Bailes. Novēršanās. Ideālu demontāža”, A. Biezbārdis savā darbā atsaucas uz neiedomājami skarbajiem apstākļiem kara laikā Ukrainā.

Runājot par mākslu kā vēl vienu līdzjūtības izteiksmes simbolu, viņš atzīst, ka pašreiz dzīvojam diezgan drūmā periodā.

“Ukrainas karš ir tas, kas pēdējā laikā ir pievērsis manu uzmanību.

Arī tas, ko esmu izstādījis rudens izstādē Rīgā, ir veltīts karam, negācijām un šausmām, ko cilvēki katru dienu piedzīvo visādos veidos. Mēģināju to attēlot.

Izstādes tēma šogad ir saistīta ar bailēm, un “Bailes” ir arī darba nosaukums – tajā parādās uzlidojumi, kas ir saistīti ar bezpilota aparātiem,” teic A. Biezbārdis.

Dažādu plakņu savietojums dabā

Uz jautājumu, vai mākslinieka krājumā ir daudz pasaules aktualitātēm veltītu darbu, viņš atzīst, ka vairāk koncentrējas uz pilsētvidi.

“Dzīvoju citā vidē. Varētu teikt, ka esmu pilsētas cilvēks. Tēmas ir pakārtotas pilsētas videi, kas ir tāds kā dažādu plakņu savietojums dabā. Tur vainīgi ir franču mākslinieki – Braks, Pikaso, Ležē… Kad esmu ārzemju ceļojumos un apskatu muzejus, šie autori mani vienmēr iepriecina.

Autoru, kas mani uzrunā, ir daudz – popārtisti, sirreālisti, kaut vai tas pats Šnābels vai Bazilics, ko pēdējā laikā var redzēt daudzās izstādēs…

Daudziem darbiem, ko esmu ieraudzījis vai ievērojis izstādēs, ir gleznieciskās vērtības, kas mani uzrunā.

Tas arī man pašam dod vēlmi turpināt risināt savus uzdevumus, kā es to protu un saprotu.

Tas viss iespaido manu attieksmi un vērtējumu pret mākslu, bet, laikam ritot, domāšana un vērtēšana mainās. Diezgan daudz esmu pabraukājis, daudz ko redzējis, un kaut kas manī pašā, uztverē ir mainījies.

Tas, vai pieeja ir pareiza vai nepareiza, atklājas vēlāk, darbam ritot, tu konstatē, ka kaut kas nav ar ideju bijis īsti precīzi, pareizi, un tad kaut kas ir jāmaina, jālabo kļūdas – gan zīmējumā, gan krāsu salikumā. Tas ir darbs, kas nekad neapstājas, tas ir bezgalīgs,” darba procesu ieskicē mākslinieks.

Nākas meklēt jaunus paņēmienus

A. Biezbārža daiļrade ir daudzpusīga – viņš glezno eļļas, akrila un akvareļa tehnikās, veido dažādus objektus un instalācijas.

“Gadiem ritot, daudz redzot un daudz mācoties, nākas piespiesties un meklēt jaunus paņēmienus tehniskā ziņā un kompozīcijā, lai turētu līdzi tendencēm, kas ir pasaulē, un arī jaunajai paaudzei, kas nāk ar citu piegājienu, citu domāšanu. Viss mainās.

Mani skolotāji un mākslinieki, kuri šeit Talsos kādreiz dzīvoja, arī bija dažādi, katrs bija ar savu pieeju, ar savu domāšanu, savu stilu izkopis.

Katram ir savs rokraksts. Ja mēs visi mālētu vienādi, māksla nebūtu interesanta.

Ir cilvēki, kas domā, ka mākslinieks iet dabā un tad pindzelē, bet mūsdienās mēs sēžam darbnīcās. Ja ir vajadzīga reālā detaļa, to nofotografē vai uzzīmē skiču burtnīcā un pārnes uz audekla. Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas reāls, reāla vieta, patiesībā tās ir vīzijas, tādi kā simboli.”

Vieno kvalitātes latiņa

A. Biezbārdis ir gan Latvijas Mākslinieku savienības, gan Talsu Krūmu mākslas grupas biedrs, kur viņš darbojas jau no pašiem pirmsākumiem.

Šai kompānijā 1985. gadā laimējās satikties māksliniekiem, kuri dzimuši apmēram vienā desmitgadē, ar vienādu dzīves un mākslas uztveri.

A. Biezbārdis smejoties atzīst, ka viņa kolēģi, krūmisti, ir tādi paši kā viņš. Lai gan laiks ir mainījis viņu uzskatus par mākslu, kvalitātes latiņa ir viena no lietām, kas grupu vieno.

“Tajā laikā biju sācis mācīties pie Talsu māksliniekiem – Žaņa Sūniņa, Jēkaba Spriņģa, vēlāk iepazinos ar Romu Bēmu…

Kopā ar citiem latviešu māksliniekiem sūtīju savus darbus uz Maskavu un lēnām iekļāvos mākslas apritē.

Iepazinos ar tādiem māksliniekiem kā Kurts Fridrihsons, Džemma Skulme, Indulis Zariņš, Ginters Raimonds, Jānis Spalviņš… Peldēšana mākslas dzīves mērcē mani veidoja,” atklāj talsenieks.

“Pierādīt, ka es kaut ko varu”

Par godalgotu mākslinieku A. Biezbārdis kļuvis pašmācības ceļā. Lai gan zīmēšanas talants viņam piemitis jau skolas laikā, lai nopelnītu iztiku, viņam agri nācies sākt strādāt.

“Pamatskolā taisīju sienas avīzi, dažādus noformējumus, bet iespēju studēt augstskolā man nebija, dzīve piespieda domāt par maizītes pelnīšanu. Paralēli meklēju iespēju pamācīties, izvingrināt roku, un Žanis Sūniņš bija tas, kas mani pieņēma. Pie viņa mācoties, apguvu mākslas pamatus.

Nākamais etaps bija Jēkabs Spriņģis, kurš atšķīrās no Žaņa Sūniņa. Viņš bija mūsdienu modernists, ar kubisma piesitienu, un viņā bija jūtams iespaids no Žorža Braka.

Tas, ka tev jācenšas ar elkoņiem atbrīvot sev vietiņu, piespiež domāt ļoti smagi, ļoti nopietni par to, kā tu tiksi galā. Tas mani visu laiku ir bīdījis – pierādīt, ka es kaut ko varu,” atklāj A. Biezbārdis.