No 20. decembra
Liepājas muzejā liepājniekiem un pilsētas viesiem būs
iespēja apskatīt Liepājas muzeja 90 gadu jubilejai veltīto jaunizveidoto
ekspozīciju “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”. Ekspozīciju veidojuši
Liepājas muzeja speciālisti sadarbībā ar mākslinieku un scenogrāfu, Latvijas
Mākslas akadēmijas Vides mākslas katedras vadītāju Kristianu Brekti.

Kā portālu informēja Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve, jaunajā ekspozīcijā apmeklētāji varēs iepazīties ar 19. gadsimta
Dienvidkurzemes etnogrāfijas liecībām, sētas tradicionālo iekārtojumu, darba
dzīvi, tautastērpiem. Ekspozīcijā parādīts pirts, klēts, rijas, smēdes, saimes
istabas iekārtojums, Rucavas keramikas paraugi un kāzu godu tradīcijas. Tā
veidota, godinot iepriekšējo paaudžu muzeja darbinieku un īpaši ilggadējā
muzeja direktora Jāņa Sudmaļa veikumu, vācot, pētot, krājot Dienvidkurzemes
etnogrāfiskās bagātības.

Jaunizveidotajā ekspozīcijā būs skatāmi vairāk nekā 300 etnogrāfisku
priekšmetu, kas papildināti ar dažādiem vizuāliem un skaņu interaktīviem
elementiem. Veidojot ekspozīciju, muzeja krājumā saņemti vairāki nozīmīgi
etnogrāfijas priekšmetu jaunieguvumi, kas būs apskatāmi ekspozīcijā “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”.

Pirtij ir īpaša vieta latviešu zemnieku dzīvē, tajā ļaudis pēc darbiem
atguva spēku, slimie tika ārstēti, pasaulē ieradās jaunā dzimtas paaudze. Pirti
kurināja ik sestdienu, bet smagāko darbu laikā arī biežāk. Tās īpašā vieta
atspoguļota arī latviešu folklorā. Pirtīžas – bērna pirmā rituāla mazgāšana
pirtī kopā ar māti zināmu laiku pēc dzemdībām. Tām veltītas kā tautasdziesmas,
tā tautas ticējumi. Pirtīžām piedēvēja spēju ietekmē kā bērna veselību, tā
raksturu un spējas. Ekspozīciju par pirti papildina jaunu
māmiņu izskandētas tautas dziesmas par pirtīžu norisēm.

Klēts bija nozīmīga celtne kurzemnieku sētā. Ražas
uzglabāšanai ilgākam laikam bija nepieciešamas īpašas telpas. Laika gaitā
izveidojās atsevišķa celtne – klēts, zemnieka saimniecībā iegūtās ražas, kā arī
apģērbu un dažu iedzīves priekšmetu glabātava. Ekspozīcijā uzsvērta drēbju
klēts, kurā jaunas meitas glabāja kāzu pūru – lādes, tīnes un otētu jeb
apgleznotu skapi ar greznām villainēm, brunčiem un krekliem.

Ekspozīcijā attēloti arī rijā un piedarbā
izmantotie priekšmeti un stāstīts par tur notiekošajiem darbiem. Kurzemes sētā
rija ir savrup celta guļbaļķu ēka, kurā
gan žāvēja, gan kūla labību. Dienvidkurzemē vispopulārākās bija rijas ar
piedarbu. Šajās ekspozīcijas telpās rāda labības un linu apstrādes darbarīkus –
spriguļus, izkapti, dakšas, linu sukas, ēķeles un rokas dzirnas.

Māliņu kleķerētāji – tā Rucavā sauca podniekus. Vairums Rucavas podnieku
bija vāciskas cilmes. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā savā amatā
ražīgi strādāja divu podnieku dzimtu – Augustu un Volgemūtu – pēcnācēji. Podnieku
darinājumi vairumā bija sadzīvē nepieciešami priekšmeti – podi, krūzes, bļodas,
svečturi, bērnu iemīļotie svilpavnieki. Jaunajā ekspozīcijā parādīti
skaistākie, formās un krāsās raksturīgākie Dienvidkurzemes keramikas paraugi.

Katrā Dienvidkurzemes pagastā strādāja kalēja amata pratēji. Smēde
parasti atradās attālāk no pārējām ēkām, parasti lielceļa malā, ūdens tuvumā.
Kalēji izgatavoja lauksaimniecības un amatniecības darbarīkus, sadzīves
priekšmetus, ratu, ragavu detaļas, apkala zirgus. Ekspozīcijā rāda kalēja
instrumentus un kalēja darinātos zirgu lietu izstrādājumus, kā arī sadzīvē
izmantotos metāla priekšmetus. Telpā būs dzirdamas smēdē raksturīgās dzelzs
kalšanas un zirga zviedziena skaņas. Ekspozīcijā rādīti muzeja jaunieguvumi no
Imanta Akerblūma kolekcijas – lakta, ēze, veseris un zirglietas.

Gada tumšākajā laikā vilnas apstrādei un auduma izgatavošanai izmantoja
saimes telpu, kurā iekārtoja stelles un sanesa darbarīkus. Vilnas apstrādes
procesā, aušanā un apģērba darināšanā iesaistījās visas saimes dažādu paaudžu
sievietes. Eksponēti ir darba rīki, kas nepieciešami apstrādājot vilnu – no
aitu cērpamām dzirklēm līdz trizuļu stellēm. Stellēs iekārtots Pērkones brunču
audums, apmeklētājiem būs iespēja izmēģināt roku brunču aušanā. Par aušanu
stāsta Rucavas “Zvanītājos” uzņemtais TV Kurzemes sižets.

Par Dienvidkurzemes saimes lielākajiem godiem ekspozīcijā stāsta 1931.
gadā uzņemtās filmas “Kāzas Nīcā” fragmenti, kura papildināta ar laika gaitā zudušo
kadru rakstiskiem paskaidrojumiem. Ekspozīcijā rāda greznos Nīcas, Bārtas,
Rucavas tautastērpus, bagātīgās sudraba saktas un dzintara kniepķenus. Plaši
eksponētas kāzās raksturīgās veltes – krāšņie cimdi. Apmeklētāji redzēs kāzu
muzikantu kokles, trejdeksni, bungas, dūkas un stabuli. To visu papildina
laikmeta liecības – fotoattēli, kuros iemūžināti lejaskurzemnieki.

Dienvidkurzemes novads aizņem plašu apgabalu Kurzemes dienvidrietumu
daļā. To mēdz dēvēt arī par Lejaskurzemi. Tās lauku sadzīvei raksturīga senu
materiālās un garīgās kultūras elementu saglabāšana salīdzinoši ilgāk nekā
citviet Latvijā.

Liepājas muzejs un Liepājas muzeja ekspozīcija “Liepāja okupāciju režīmos” svētku laikā apmeklētājiem
būs atvērta 26., 27., 28. decembrī no plkst. 10 līdz 18.

Gada nogales nedēļās muzejs, kā ierasti, būs
slēgts pirmdienās un otrdienās, kā arī svētku dienās 24., 25.,
31. decembrī un 1. janvārī. No 2. janvāra muzejs strādās
ierastajā kārtībā – katru dienu, izņemot pirmdienas un otrdienas, no 10 līdz
18.

Jaunizveidotajā ekspozīcijā ieeja ir bez
maksas un turpmāk to varēs apmeklēt pastāvīgi. Janvāra ceturtdienās, 8., 15.,
22. un 29. janvārī plkst. 17 ekspozīcijā “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un
darbs” notiks tikšanās ar ekspozīcijas autoriem un plašākas sarunas par tās
tapšanu.