Jaunā valdība ķērusies klāt nākamā gada budžeta veidošanai. Jau šobrīd izskan vairāki varianti, kā to sabalansēt, piemēram, dubultojot nekustamā īpašuma nodokli, atceļot samazinātās PVN likmes. Ja šie pasākumi nelīdzēs, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Andris Vilks plašsaziņas līdzekļos ir izteikušies par iespēju paaugstināt PVN likmi līdz 22%.

Nekas jauns tas nav, jau 2009.gadā notika PVN likmes celšana par 3 procentpunktiem, bet cerētos rezultātus tas nedeva – ieņēmumi nepalielinājās. Atšķirībā no šodienas situācijas, toreiz ekonomiskā aktivitāte samazinājās, tāpēc ieņēmumi nevarēja pieaugt, bet nepieauga arī inflācija. Šobrīd ekonomikas rādītāji uzlabojas, tāpēc PVN likmes palielinājumam var sekot straujš inflācijas kāpums.

Runājot par nekustamā īpašuma nodokļa dubultošanu – līdz šim esam diezgan bezatbildīgi izturējušies pret nekustamo īpašumu. Tas, ka likmes ir jāceļ, ir skaidrs, bet šeit vajadzētu padomāt par progresivitātes ieviešanu un objektu diferencēšanu pēc lietojuma mērķa.
Vēl būtiskas izmaiņas tiek solītas iedzīvotāju ienākuma nodoklī, tiek apspriesta iespēja atcelt neapliekamo minimumu par apgādājamajiem. Tas nozīmē lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumu darba ņēmējam un mazāku summu kontā algas dienā. Darba devējs būtiskas izmaiņas nejutīs, zaudētāji būs strādājošie ar bērniem un, protams, citiem apgādājamajiem. Kopējie ienākumi no šī nodokļa palielināsies. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis 80% apmērā paliek pašvaldību budžetos, veicot šīs izmaiņas, visticamāk, mainīsies nodokļa procentuālais sadalījums starp budžetiem – pašvaldībām paliks mazāk par 80%. Rezultāts – pašvaldībām vairāk maznodrošināto, kuriem nepieciešams atbalsts un samazināts pašvaldību budžets.

Te nonākam pie trīs kapitāliem:
darbs – sociālais kapitāls (ietver cilvēku dzīves kvalitāti);
zeme – dabas kapitāls (ietver dabas resursu krājumus);
kapitāls – cilvēku radītais (ekonomiskais) kapitālas (ietver uzņēmējdarbības vidi, ražošanu, infrastruktūru, patēriņu u.tml.).

Valdība plāno palielināt nodokļus visiem kapitāliem. Darbam – iedzīvotāju ienākuma nodoklis ar neapliekamā minimuma samazināšanu, resursiem (patēriņam) – PVN, zemei – nekustamā īpašuma nodokļa palielinājums.

Par labu šīm izmaiņām min argumentu, ka Eiropā ir lielāks kopējais nodokļu slogs no iekšzemes kopprodukta, tāpēc arī mums jāceļ nodokļu likmes. Uzskatu, ka mums ir cita situācija: nevis nodokļu likmes ir par zemām, bet kaut kas nav kārtībā ar nodokļu iekasēšanu.

Otrs arguments – citās ES valstīs arī tiek paaugstināti nodokļi patēriņam. Tiek runāts par “zaļā” budžeta jeb vides nodokļu fiskālo reformu. Pamatideja šai nodokļu reformai – mājsaimniecību rīcībā atstāt vairāk līdzekļu, samazinot darbaspēka nodokļus. Palielināt vai nu patēriņa nodokļus vai nekustamā īpašuma nodokļus, mainot arī subsīdiju politiku. Pēc reformas mājsaimniecību rīcībā paliek lielāka naudas summa un lēmumu – cik un kā taupīt – pieņem katra mājsaimniecība atsevišķi, tai tiek radītas iespējas.

Varu piekrist sociālantropologam Robertam Ķīlim, ka tagad valdība skatās tikai kā piepildīt budžetu, bet nedomā ilgtermiņā. Ir apskatīta dažādu valstu pieredze, bet nav izpratnes, kā to pielietot šeit, kā salikt bildi kopā. Ir sajūta, ka valdība paļaujas uz Pasaules valūtas fondu un viņu ieteikumiem, ko vajadzētu darīt, un paši īpaši neplāno par pusgadu vai gadu tālāku nākotni. Bet ko pēc tam? Gan jau redzēs – tāda attieksme mani, kā arī daudzus citus, neapmierina.

Lilita Ābele,
Liepājas Universitātes lektore