Suns ir tas mājdzīvnieks, ko cilvēki nevar izvēlēties turēt tikai savā dzīvoklī. Suņu saimnieki tos ved sabiedrībā – gan pastaigās, gan sabiedriskajā transportā, gan kopīgi dodas uz veikaliem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc suns jāapmāca, lai viņš netraucētu citiem un neapdraudētu apkārtējos. Īpaši svarīgi to ir ņemt vērā, iegādājoties liela izmēra šķirnes suni – jau no kucēna vecuma tas pareizi jāapmāca un saimniekam jāiemācās savu suni kontrolēt. Protams, jāapmāca arī mazie suņi.

Tāpat jāizvērtē, kādu vēlamies savu ikdienu. Suns jūtas laimīgs, ja var klausīt savam saimniekam. Tikko kucēns ir iegādāts, ir jāsāk apmācība, nevis jāsagaida ”lai jau paaugas”, jo tad jau var būt par vēlu, un var būt lietas, ko tā arī vairs neizdosies izlabot, piemēram, fobijas, agresivitāti. Audzināšana ir veicama ar pozitīvām metodēm – slavēšanu, spēlēšanos, kārumiem, kas arī jāturpina visu laiku. Vienmēr suns jāslavē par to, ka viņš ir bijis paklausīgs.

Ieguvumi no apmācības ir harmoniska dzīve kopā ar suni.

Ja ar suni nestrādā, tad viņam neizveidojas instinkts, kurā, pēc suņa domām, noteicējs un galvenais ir cilvēks, bet veidojas bara instinkts, ka suns ir līdzvērtīgs ar tiem, ar ko dzīvo kopā – pats nolemj, kad atnākt, nevis, kad viņu pasauc, var izrādīt agresivitāti, ja kaut kas nav pa prātam. To nevajadzētu pieļaut.

Esmu dzirdējusi dažādus tekstus, piemēram, ”man suns nav tik gudrs”, ”viņam tādas lietas neinteresē”, ”viņš jau to nemāk”, bet no savas pieredzes varu teikt, ka viss ir tiešām atkarīgs no saimnieka – no viņa zināšanām gan par apmācību, gan socializāciju, pacietības un uzvedības dažādās situācijās. Tik, cik ieguldīsiet darbu un laiku savā sunī, tik saņemsiet pretī!

Tagad, trenējot adžiliti, ļoti redzu, kam ir interese tiešām strādāt, un šādos cilvēkos un suņos ir prieks ieguldīt laiku un meklēt dažādus individuālus apmācību variantus. Atnākot uz treniņu reizi mēnesī, nevar prasīt no suņa izaugsmi vai izmaiņas uzvedībā. Adžiliti ir sports, ja cilvēkam un sunim patīk, tad abiem ir ļoti noderīgi ar to nodarboties, gan uzturēt fizisko formu, gan attīstīt prātu.

Bet, ja ir pieņemts lēmums un paņemts kucēns, tad ir jāspēj izbrīvēt vienu stundu nedēļā, lai atnāktu uz apmācību nodarbību. Bieži redzu, ka suns ir aktīvs un strādāt gribošs, viegli padodas apmācība, bet saimnieks nenāk uz nodarbībām. Liepājā ir ļoti daudz iespējas, ko ar suni kopīgi darīt.

Par savu mīluli ir jārūpējas! Tāpat, ir pašsaprotami aiz sava suņa savākt.

Ja tiek staigāts katru dienu gandrīz viens un tas pats ceļš, tad taču rīt tā tava suņa kaka gaidīs uz tava ceļa, un varbūt pats arī iekāpsi.

Tā ir tāda kultūras un audzināšanas lieta. Ir cilvēki, kas met zemē papīrus, sasit pudeles – tādi arī nekad pēc sava suņa nesavāks. Bet cilvēki ir dažādi. Viens aizved uz patversmi, kāds cits izglābj.

Bieža parādība ir zīmes, ka ar suņiem aizliegts ieiet, bet tas ir tikai tāpēc, ka kāds nesavāc aiz sava suņa un cieš visi ”suņinieki”. Suns ir liela atbildība, ļoti jāpārdomā lēmums, vai būs iespējams veltīt laiku, vai esmu gatavs dēļ suņa kaut kur braukt, mācīties, vai ieklausīties citu padomos. Cilvēks bieži vien nevēlas mainīt savus paradumus, un izvēlas iet vieglāko ceļu.

Biju nesen kādā valstī un novēroju, ka suņiem tur ir paradīze. Staigā visur kopā ar saimnieku – no rīta iedzer kafiju kafejnīcā, tad pastaigā gar jūru, paēd pusdienas restorānā, iepērkas veikalā. Suns jau tiek socializēts no mazotnes, aiz suņa tiek savākts – viņš nevienam netraucē. Mums cits paskatās jau greizi, kad veikalā ieiet, suni rokās turot.

Drīzāk tā ir tāda daba cilvēkiem pie mums – viņam ir suns, man tas nepatīk, vajadzētu aizliegt vai nu vismaz kaut kur pasūdzēties.

Man šķiet, ka jo vairāk būsim atvērtāki pret suņiem sabiedrībā, tad ar pozitīvo piemēru varētu mainīt gan iesēdušos stereotipus, ka suns jātur tikai savā pagalmā, gan arī parādīt, ka ir tikai loģiski savākt aiz suņa, jo visi dzīvojam vienā vidē, kuru gribam redzēt sakoptu.

Linda Alksne, suņu trenere