– Mūsu kopīgie paziņas nereti interesējas, ko īsti tu tagad dari? Teic, ka Linda, bijusī Zāģere, kas arvien tika redzēta un dzirdēta dziedam, kopš ir Ķaukule un no Liepājas prom, tikai sociālajos tīklos pamanāma un atpazīstama. Tavas muzikālās gaitas ir pieklusušas?

– Protams, ka liepājnieki, mani bērnības draugi, skolotāji, mani atceras kā Lindu Zāģeri, taču es sevi vairs tikpat kā neidentificēju ar veco uzvārdu. Neapšaubāmi, šie 10 gadi ir nesuši lielas pārmaiņas manā dzīvē, un ir izveidojusies pavisam jauna personības šķautne. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc vairs tik daudz neparādos publiski, kā tas bija agrāk. Skatuves un televīzijas atpazīstamība vilināja, taču tagad pēc šīs uzmanības vairs nealkstu. Ik pa laikam vēl tieku aicināta uzstāties gan pasākumos, gan piedalīties raidījumos. Ja vien man ir laiks, neatsaku.

Šogad arī noslēdzu septiņus gadus ilgušās darba attiecības ar Cēsu novada pašvaldību.

Biju jaunatnes lietu speciāliste, vadīju Vecpiebalgas Jaunatnes lietu nodaļu. Tagad laiku veltu saviem bērniem, manis dibinātajai biedrībai “Vecpiebalga savējiem” un ģimenes lauku īpašumam Vecpiebalgā.

– Drosmīgs solis! No Kurzemes vēju pilsētas uz Vidzemes sirdi. Noteikti iemesls bija nopietns.
– Atceros, ka dažādos jaunatnes lietu semināros, konferencēs, starptautiskos projektos un citos pasākumos es ar sevi joprojām iepazīstināju kā ar liepājnieci, tikai pēc tam apjautu, ka dzīvoju taču Vecpiebalgā! Bet man ir ļoti svarīgi neaizmirst savu dzimto pilsētu un lepoties ar vietu, no kuras nāku. Tiesa, manējie liepājnieki mēdz mani paķircināt par vidzemnieces akcentu, kas laika gaitā jau pielipis, šeit dzīvojot.

Liepājā, mūzikas klubā “Pablo”, pirms 12 gadiem iepazinos ar savu vīru Edžu.

Pirmo gadu dzīvojām manā pilsētā Liepājā, drīz vien pieteicās dēliņš. Tad vīram negaidīti nāca piedāvājums strādāt par mežizstrādes meistaru Vidzemes reģionā, un mēs pārcēlāmies uz Vecpiebalgu, kur viņš dzimis, audzis un dzīvojis.

– Kā bija ar pārcelšanos, iedzīvošanos? Liepājā viss bija tik pierasts, zināms, tevi daudzi pazina.
– Manuprāt, ir līdzības starp Liepāju un Vecpiebalgu – abas ir kultūrvēsturiskiem notikumiem un talantīgiem cilvēkiem bagātas vietas. Vecpiebalgā iedzīvojos ļoti ātri. Kad pārcēlāmies, es drīz vien iesaistījos Vecpiebalgas kultūras dzīvē: vadīju pasākumus, spēlēju amatierteātrī, Cēsīs pieteicos projektā “Koru kari” un dziedāju karmīnsarkanajā korī kopā ar Martu Kristianu Kalniņu. Domāju, ka tāpēc tik viegli iedzīvojos. Mani šeit uzreiz pieņēma.

– Taču Vecpiebalga ir ciems, nevis pilsēta, un vietējā vide ļoti atšķiras no tās, no kuras esi nākusi tu.
– Dažkārt mani draugi un radi ir neizpratnē, kā es varu tik ilgi laukos dzīvot, vai te vispār ir, ko darīt? Vecpiebalga ir ļoti īpaša, tas nav parasts ciems ar divām mājām un vienu ielu. Šādi izsakos, jo zinu, ka daudzi no man pazīstamiem liepājniekiem nemaz nav bijuši šajā pusē. Te ir aktīva kultūras, jaunatnes, sporta dzīve, un man patīk, ka varu būt daļa no tās.

Tikpat aizrautīgi es šejienes cilvēkiem stāstu par Liepāju, ne reizi vien esmu sastādījusi maršrutus vidzemniekiem ar ieteikumiem, ko apskatīt Liepājā.

– Diezgan liels gabals, tādēļ loģisks jautājums – cik bieži sanāk uz Liepāju atbraukt?

– Šogad aprit apaļi 10 gadi, kopš pastāvīgi dzīvoju Vecpiebalgā. Agrāk Liepājā viesojos gandrīz katru mēnesi, tad vēl vecvecāki bija šaisaulē. Tagad izdodas aizbraukt labi ja divas reizes gadā. Šovasar manā obligāto darbu sarakstā ir punkts – aizvest bērnus uz Liepājas pludmali. Dēlu, kurš, starp citu, ir dzimis Liepājas Reģionālajā slimnīcā, esmu vedusi uz Liepājas Leļļu teātri, rādījusi savu skolu, skaisto, atjaunoto Liepājas Valsts 1. ģimnāziju, esam braukuši ar tramvaju un ēduši garšīgos Pētertirgus virtuļus. Liepājā ar lielu prieku izstaigājam manas bērnības takas, ciemojamies pie savējiem.

Liepāja arvien pārsteidz ar ko jaunu.

Ļoti gaidīju ģimnāzijas salidojumu, kas diemžēl pandēmijas dēļ nenotika, taču cerības neesmu atmetusi un gaidu, kad varēšu satikt savus skolas biedrus un skolotājus.

Esmu un būšu liepājniece līdz pat mūža galam. Sirdī Liepāja vienmēr būs manas mājas. Vai kādreiz vēl atgriezīšos? Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri saka “nekad vairs”, taču šobrīd izskatās, ka tuvāko nākotni pavadīšu Vecpiebalgā, kur baltas ūdensrozes zied. Un ļoti priecāšos Vecpiebalgā satikt liepājniekus!

– Liepājnieki tevi atceras kā televīzijas konkursa “Latvijas talants” laureāti, kā dziedātāju duetos, grupās un citos muzikālos projektos, šovā “Koru kari”, tā varētu turpināt vēl un vēl, uzskaitot tavas aktīvās muzicēšanas gaitas. Ar kādām sajūtām atceries Liepājas periodu, kurā risinājās daudzi nozīmīgi notikumi tavā dzīvē.

– Šo periodu uztveru kā sevis meklēšanas laiku. Tu jau nosauci tos dažādos notikumus, kuros vēlējos sevi tajā laikā pierādīt. Jaunībā tā tam arī jābūt, jākrāj pieredze, jātiekas un jāsastrādājas ar dažādām personībām, jāattīsta un jāpilnveido sevi. Skatuves pieredze un uzstāšanās māksla man ļoti noder šodien, runājot publikas priekšā. Ja citiem ir liels satraukums un trīc rokas, tad es jūtos ļoti pārliecināta par sevi, piemēram, runājot Eiropas Parlamenta diskusijās, Itālijas valdības priekšā, uzstājoties koncertā Maltā un prezentējot savu novadu vai vadot lielus korporatīvus pasākumus un tamlīdzīgi.

Cilvēki, ar kuriem esmu sadarbojusies mūzikas jomā un ne tikai, nostiprināja manī pašpārliecību, ko es, iespējams, novērtēju tikai tagad. Tas ir tas pozitīvais nospiedums, ko mūzika ir atstājusi manā dzīvē. Lai arī neesmu vairs tik aktīva, man joprojām ir labas un draudzīgas attiecības ar mūziķiem, ik pa laikam notiek kāda sadarbība.

Es neturpināju mūzikas ceļu, jo dzīvē ienāca vīrs, bērni, sekoja dzīvesvietas maiņa, darbs pašvaldībā. Bija jāizdara izvēle, un es par prioritāti izvirzīju ģimeni.

– Kā ir ģimenei dzīvot Vecpiebalgā, salīdzinot ar citām vietām, piemēram, Liepāju?

– Dzīve laukos viennozīmīgi ir priekšrocība. Uzskatu, ka labāku bērnību mani bērni nevar vēlēties. Skolā pieeja, cik vien iespējams, ir individuāla, skolotāji ir pieejamāki, problēmjautājumi, ja tādi ir, vai tas ir saistīts ar skolu vai saimnieciskām lietām, tiek risināti ātri. Pie mūsu mājas loga ganās gotiņas, mūsu bērniem nav jābrauc uz zoodārzu, lai redzētu, kāds izskatās zirgs, cūciņa vai zoss. Tepat, kaimiņos, nopērkam svaigas lauku oliņas, bet zemenes izaug pašu dārzā. Vecpiebalgā uz bērnudārzu nav rindu. Vīram darbavieta ir Cēsīs, un, pateicoties tam, varam dēlu izvadāt piecas reizes nedēļā uz basketbola treniņiem. Tomēr ne visiem laukos ir šādas iespējas. Te nu talkā jānāk pašvaldībām, kuru uzdevums ir atbalstīt ģimenes, piemēram, ar transportu un citiem risinājumiem.

Kad gribas ko dinamiskāku, gribas kādu koncertu vai jākārto kādas darīšanas, dodamies uz pilsētu. Ikdienā mūs ļoti apmierina lauku mierpilnā dzīve.

– Klausos un saprotu, ka tev un tavai ģimenei rosības, radošuma un iedvesmas netrūkst.

– Esam nemitīgā notikumu virpulī. Vīrs smejas, ka, kopš aizgāju no darba pašvaldībā, es strādājot vēl vairāk nekā pirms tam. Taču atšķirība ir tāda, ka tagad daru tiešām to, kas man sirdij tuvs, esmu sava laika un darbu noteicēja. Esmu satikusi radniecīgu dvēseli, talantīgu un radošu cilvēku – savu vīru. Abi esam “uz viena viļņa”, citādi diez vai man izdotos realizēt tik daudz ideju un ieceru sabiedrības un mūsu pašu labā. Vīra pamatdarbs ir saistīts ar mežiem, bet brīvajā laikā viņš iesaistās citos projektos. Abi nodibinājām biedrību “Vecpiebalga savējiem”, gatavojamies izveidot skaņu ierakstu studiju, organizējam dažādas nometnes bērniem un jauniešiem, sporta un kultūras pasākumus, ko paši vadām, arī muzicējam.

Pēc pandēmijas abi atsākām spēlēt amatierteātrī “Sumaisītis”.

Protams, darbojamies arī savā lauku īpašumā, mums ir sertificētas bioloģiskās pļavas, audzējam dārzeņus, ogas, saknes un mācām bērniem darīt zemes darbus. Pagājušajā vasarā mums bija saulespuķu lauks, pie mums brauca fotografēties, svinēt vecmeitu ballītes, citi priecājās, vienkārši to redzot. Šogad apzināti saulespuķes nesēju, lai papildus neatgādinātu sev par tā jau sarežģīto un sirdi plosošo situāciju Ukrainā. Ukrainu atbalstām un tai palīdzam citādos veidos.Mans nākotnes sapnis – darboties tūrisma nozarē, jo man patīk rādīt labo un skaisto, pastāstīt par to, iepriecināt citus, izcelt mūsu Latvijas vidi, kultūru un cilvēkus.

– Ja atmiņa neviļ, tu pēc vidusskolas mācījies par vecmāti? Vai ir sanācis savā profesijā pastrādāt?

Ieguvu arī bakalaura grādu māszinībās. Iegūtās zināšanas augstu vērtēju, tās izmantoju savā pirmajā darbavietā Vecpiebalgas doktorātā, taču ātri sapratu, ka mana radošā puse ir spēcīgāka, un drīz vien šo darbu nomainīju – sāku strādāt Jaunatnes lietu nodaļā pašvaldībā.

– Tu viena vai kopā ar draudzenēm, vai ar ģimeni esi bijusi arī vairākos eksotiskos ceļojumos. Tie ir tādi galamērķi un tāda programma, ko ne katrs vēlētos izmantot. Tas nav ļoti dārgi?

– Aktīvi ceļoju kopš 14 gadu vecuma. Ar vecākiem daudz braukājām, laivojām pa Latviju. Arī tagad brauciens uz Latgali vai Liepāju man ir ceļojums. Taču mani vienmēr ir saistījušas citas valstis, kultūra, arhitektūra, daba. Šo unikālo iespēju – brīvi pārvietoties pa pasauli – esmu aktīvi izmantojusi. Mana pašvaldībā nopelnītā nauda tā arī tika tērēta – redzesloka paplašināšanai. Neesmu zvilnētāja pie baseina, un tas arī varētu būt iemesls, kāpēc daudzi ir pārsteigti par maniem galamērķiem – tie nav tipiskie, ko piedāvā aģentūras un apmeklē vairums cilvēku. Mazāk populāri un nestandarta ceļojumi ne vienmēr nozīmē, ka tas ir dārgi. Par programmu atbild katrs pats, un viss ir atkarīgs no tā, cik cilvēks ir atvērts jauniem piedzīvojumiem. Ja kāds aizbrauc uz Kairu Ēģiptē vai priekš tūristiem nepiepucētu salu Maldīvās un pēc tam komentē, cik tur viss ir netīrs un nekopts, tad es tajā pašā vietā atrodu skaisto – viesmīlīgus cilvēkus, kuri, iespējams, ir pat drusku laimīgāki nekā mēs.

Par eksotiskiem ceļojumiem runājot, tuvākais gaidāms šogad oktobrī, kad astoņu meiteņu kompānija dosimies uz Maurīcijas salām. Es uzņēmos organizēt braucienu, jo pati tur jau esmu bijusi. Un jaukākais ir tas, ka starp meitenēm būs arī vairākas liepājnieces.

Vasaru veltīšu Latvijas apceļošanai un, protams, apmeklēšu Liepāju.

– Daudzi zina, ka tavs vīrs Edžus nodarbojas ar mūziku un ir slavenais “Transleiteris”. Ir priekšstats, ka jūsu ģimenes dzīvē visu laiku dzirkstī viegls humors. Vai tā ir?

– Edžus ir strikti nospraudis finiša līniju, pēc pandēmijas apturot projektu “Transleiteris”, un vairs neuzstājas. Taču uzaicinājumi koncertēt, protams, vēl ir, jo sevišķi vasaras sezonā. Laiks rādīs, varbūt veidosies kāds cits projekts, taču pagaidām doma atjaunot šo duetu nav. Es viņu jaunībā drīzāk zināju kā mūziķi ar segvārdu “Edža Niknais”. Domāju, ka daudzi manas paaudzes liepājnieki atceras šādus tādus šī mākslinieka skaņdarbus (smaida).

Mūs ar vīru vieno tāds savdabīgs humors, pat leksika, ko savā starpā izmantojam.

Ne visi to saprot. Tāpēc mums ir viegli sadarboties. Domāju, ka humors, īpaši krīzes laikos, palīdz saglabāt veselo saprātu un noteikti ienes pozitīvu lādiņu ikdienā.

VIZĪTKARTE

Linda Ķaukule

• Dzimusi 1989. gada 17. decembrī Liepājā.
• Mācījusies Liepājas 15. vidusskolā, Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā, RSU Liepājas filiālē, ieguvusi jaunatnes lietu speciālista kvalifikāciju.
• Nodarbošanās: biedrības “Vecpiebalga savējiem” valdes locekle.
• Vaļasprieki: dārza iekopšana, ceļošana, pasākumu organizēšana, dziedāšana.
• Ģimene: vīrs Edžus Ķaukulis (11 gadi laulībā), dēls Gustavs (11 gadi), meita Marta (3 gadi), žurciņa Piko.
• Dzīves moto: Dzīve ir kā ceļojums, kas jāpiedzīvo, nevis problēma, kas jāatrisina.
• Vieta, uz kuru vēlas aizceļot: Armēnija.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.