Pirmo reizi spēju sadzirdēt, izjust viņa teikto, nevis laist gar ausīm kā kārtējo formālo vārdu virknējumu. Asaras saskrēja acīs, gandrīz jāstājas ielas malā. Kad man dzīvē bijis jāraud, klausoties valstsvīra, tautas līdera runu? Atbilde ir – beidzamās divas nedēļas ik dienu, un jau diezgan labi uztveru atslēgas vārdus ukraiņu valodā, nelasot Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teiktā anglisko tulkojumu.

Kad tā bijis savā zemē? Atmiņās jāmēro labs ceļa gabals – uz Tautas frontes laiku, uz 4. maija Augstākās Padomes balsojumu, uz janvāra barikādēm un augusta puču. Tikmēr radio turpina skanēt, nu jau mājās. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs pasniedz balvu par izcilu interpretāciju un uzsver, ka mēs šobrīd nevaram būt neitrāli, jo neitralitāte nozīmē atbalstu varmākam. Ir tikai divas krāsas – melns un balts. Laimīgā kārtā citus pustoņus joprojām varam smelt mūzikā.