Mērķus Jaunajam gadam izvirzīt vajag – cilvēks pēc tiem vadās. Tas ir arī iekšējs process, jo liek apdomāt, kas ir un kas nav vajadzīgs. Mēs plānojam arī katru nedēļu, ne velti mums ir gada plānotāji. Skatāmies uz priekšu, – uz nedēļu, mēnesi, lai zinātu, ko darīt. Sakārtojam savu laiku, orientējamies laikā un telpā.

Protams, ir arī otra puse – ne vienmēr izvirzīto var realizēt. Ir kaut kādas personiskas grūtības, kas traucē to panākt un sasniegt. Cilvēkam ir jābūt kontaktā ar sevi un sevi jāpazīst, lai apņemšanās nepiedzīvotu fiasko. Jāsaprot realitāte, lai nelidotu tikai pa mākoņiem. Ja aizfantazējas par aizjūras princi, kurš piepildīs visas vēlmes, tas jau ir ļoti tālu no realitātes. Tas attālina no sava ieguldījuma, no tā, ka pats to varētu piepildīt. Tā ir paļaušanās uz kaut kādu brīnumu. Protams, cilvēkiem jau ļoti gribas sagaidīt brīnumu. Bet, kā to piesaistīt sev, lai tas brīnums ir arī manī, ko es pats varu visu izdarīt?. Bet sapņot vajag, arī par tāliem apvāršņiem.

Protams, katram tas ir ļoti individuāli, kāpēc tomēr apņemšanos neizdodas realizēt. Viens no iemesliem var būt tas, ka cilvēks pārāk attālināts no sevis. Cits savukārt nevar spert pirmo soli, cits nav pietiekoši noturīgs, izturīgs – rakstura iezīmes traucē realizēt konkrēto mērķi, plānu. Traucēt var arī kaut kādas vecas lietas pagātnē, senākas pieredzes, līdz ar to iekrītam tajā pašā bedrē, kur parasti, jo atkal ir kārtējās bailes kaut ko uzsākt.

Bet es pilnīgi noteikti atbalstu apņemšanos Jaunajā gadā. Lai katrs sastāda plānu un mērķus gadam, un novēlu, lai izdodas tos sasniegt! Bet, ja neizdodas, tad ir vērts padomāt, kāpēc tā noticis.

Lora Priedola, psiholoģe