Emocionāla vardarbība ir grūti pierādāma destruktīvas komunikācijas forma. Tā lēnām, pilienu pa pilienam iekļūst tevī, uzsūcas un atstāj neizdzēšamas sekas. Tu sāc apšaubīt visu, kas līdz šim, iespējams, ir bijis pašsaprotams un neapšaubāms – sākot ar saviem draugiem un noslēdzot ar savu pašvērtējumu, attieksmi un ticību sev. Un es nerunāju tikai par upuri. Šie paši kritēriji attiecas arī uz varmāku – kurš/-a kā vienīgo saucienu pasaulei ”Es arī te esmu!”, saredz kā savas vērtības celšanu uz citu rēķina (jo kāpēc gan laimīgam cilvēkam būtu vēlme darīt otram pāri?)

PISA pētījumā iegūto datu (aptaujājot pašus skolēnus) izvērtēšanā Latvijas izglītības iestādēs konstatēts otrs sliktākais rezultāts attiecībā uz vienaudžu fizisko un emocionālo vardarbību. Ar to vairākas reizes mēnesī saskaras 30,6% no 15 gadus veci skolēniem. Turpretī 2013. gadā veiktais pētījums, kurā piedalījās arī Centrs MARTA, atspoguļo, ka 73% jauniešu vecumā no 13 līdz 18 gadiem vairāk nekā vienu reizi tikuši pakļauti vismaz viena veida seksuālai aizskaršanai (gan no vienaudžu, gan pieaugušo puses).

Šie temati ārkārtīgi tieši tika atspoguļoti kustību izrādē ”Baiļu labirints”. Iekšēja cīņa ar viskrasākajām (un arī krāšņākajām) duālisma izpausmēm – pareizo un nepareizo, labo un slikto, sirdi un prātu, emocijām un racionalitāti, piedošanu un atriebību un vēl un vēl un vēl. Izrāde, manuprāt, nebija par ”hormonu plosītiem pusaudžiem”, bet gan par apjukuma un sevis meklēšanas radikālākajām izpausmēm. Par vientulību un pamešanu novārtā. Par ilgošanos pēc uzticamiem draugiem un mīlošiem vecākiem, par jauniešu sapņiem un pieaugušo līdzcilvēku atbalstu šo sapņu sasniegšanā.

Emocionālā vardarbība pret citiem, diemžēl, ir komunikācija, ko jaunietis apgūst ļoti ātri. Vai nu caur piemēru ģimenē, vai izejot pats savu skolu. Tas ir pašsaglabāšanās instinkta izkropļots veids, lai tu netiktu izslēgts no ”bara”, lai vismaz ”kaut kur” piederētu, lai tiktu atzīts un pieņemts.

Un piederības sajūtu vēlas ikviens no mums jebkurā vecuma posmā.

Mūsu, pieaugušo, uzdevums ir parādīt un mācīt alternatīvas –  kā veidot veselīgas, cieņpilnas attiecības ar vienaudžiem, skolotājiem un vecākiem; radīt drošu vidi, kur mācīties atpazīt emocijas un apgūt veidus, kā ar šīm emocijām strādāt.

Ikviena mūsu sāpe, doma, pārdzīvojums un sajūta, neatkarīgi no tā – kādā vecumā mēs esam, ir pelnījusi tikt ieraudzīta. Emocionālai un jebkura cita veida vardarbībai jauniešu vidū nekādā gadījumā NEDRĪKST paiet garām; NEDRĪKST teikt ”gan jau pāries”, uz ko NEDRĪKST pievērt acis tikai tāpēc, ka šis temats nav ”glīts” un ir grūti par to runāt.

Par to ir jārunā ne tikai ar jauniešiem, bet arī ar vecākiem, skolotājiem un citiem profesionāļiem. Tā ir visas sabiedrības problēma, kura kopīgi ir jāaktualizē un jārisina. 

Madara Mazjāne – Kokina, Centrs ”MARTA” Jaunatnes programmu koordinatore