“Par ko mēs patiesībā rakstām, kad rakstām par mākslu? Par laikmetīgo mākslu nav iespējams rakstīt estētiskās kategorijās, vēl vairāk – jūs rakstāt par visu ko citu: par vēsturi, antropoloģiju, filozofiju, feminismu, naudu, par augstākās sabiedrības dzīvi, šovbiznesu, literatūru, par politiku vai biznesu…” tā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentiem seminārā teica rakstnieks un publicists Kirils Kobrins.

Kā tas viss sākās

“Mēs nekad nevarēsim sasniegt punktu, kurā mēs rakstītu par tīru mākslu. Tas nav iespējams. Mākslas, kas būtu pati par sevi, nav, sevišķi ja rakstām par laikmetīgo. Tā vairs nav māksla tradicionālajā izpratnē, bet gan sociālās aktivitātes veids,” K. Kobrins norādīja lekcijā, kas bija viena no vairākām LMA un Kuldīgas novada kopīgi rīkotajā Vasaras mākslas vēstures skolā. Lektors pievērsās tam, kā vispār radās rakstniecības veids, kas apraksta mākslas darbus. K. Kobrins ieskicēja dažādus vēstures posmus, parādot, kā radās vēlme aprakstīt mākslas darbus un kad tas kļuva par profesiju un rakstniecības žanru. Šobrīd rakstīšana un runāšana par mākslu kļuvusi par milzīgu kultūras aktivitāšu lauku.

“Antīkajā pasaulē un viduslaikos nebija nekā tāda, ar ko mēs šodien saprotam mākslas aprakstus vai kritiku. Dažos tekstos ir aprakstīti atsevišķi mākslas priekšmeti, sevišķi ceļojumu aprakstos, piemēram, Marko Polo grāmatā. Mākslas darbi nav rosinājuši rakstītāju interesi. Kāpēc antīkajā Grieķijā, Romā un viduslaikos cilvēki neinteresējās par mākslas darbiem, lai gan apkārt bija grandioza arhitektūra un neskaitāmi mākslas darbi? Atbilde meklējama sociālajā, reliģiskajā un politiskajā vēsturē. Māksla bija cieši saistīta ar reliģiju. Vienā no viduslaiku pazīstamākajiem darbiem, kas tapis 12. gs., bija aprakstīts notikums, kā Kenterberijas arhibīskaps Tomass Bekets tika nogalināts baznīcā pie altāra. Un tikai tāpēc altāris bija minēts. Arī antīkajā pasaulē māksla bija saistīta ar reliģiju, lai gan mākslas darbi iekļāvās apkārtējā telpā, bet vienmēr tiem bija reliģisks saturs, pat tiem, kuri bija erotiski vai ar sekulāru saturu. Vēl acīmredzamāk tas izpaužas viduslaikos. Māksla ir ne tikai saistīta ar reliģiju, tā ir reliģijas daļa.

Otrs iemesls ir sociāli kulturāls – nebija publikas, kurai interesēja mākslas. Bija daži no aristokrātijas un galma, tāpēc nepastāvēja tāda amata – rakstītājs par mākslu. Mākslas un literatūras mērķis bija cits. Profesionālam rakstniekam ar to jāpelna. Tas iespējams tikai tad, ja kāds dod naudu vai ja pastāv tekstu publicēšanas industrija. Protams, kaut kādi grāmatu izdošanas iedīgļi pastāvēja. Kāds uzrakstīja grāmatu, ko prezentēja galmā, līdz ar to cēla savu sociālo statusu šajā sabiedrībā. Bet modernajā izpratnē profesionālu rakstnieku nebija. Sociālā struktūra to neveicināja, jo lielākā sabiedrības daļa bija neizglītoti.”

Ideoloģiskais ierocis

“Kaut kas mainījās 16. gs., kad radās ideja, ka rakstīšana par mākslu ir kas profesijai līdzīgs. Kad jūs skatāties uz 16. gs. tekstiem, interesanti konstatēt, ka cilvēki pēkšņi ir sākuši pamanīt mākslu un to aprakstīt – gleznas, skulptūras utt. Kas tad notika? Daudzas būtiskas lietas. Vispirms jau reformācija un tai sekojošie reliģiskie kari. Viena no svarīgākajām protestantu reliģijas pamatnostādnēm ir jautājums par tēliem. Tie tika iznīcināti. Protams, šī nostādne izraisīja pretdarbību – kontrreformāciju, kad protestanti iznīcināja tēlus, bet katoļi centās tos pēc iespējas vairāk radīt. 16. gs. bija lielais mākslas mecenātisma laiks, kad baznīca un pāvesti ļoti veicināja mākslas darbu radīšanu. Bet iemesls nebija vis interese par mākslu, bet gan ideoloģija. Māksla bija viena no būtiskākajām šī kara sastāvdaļām. Arī rakstīšana par mākslu kļuva tikpat svarīga un sākās šajā laikā, bet bija teoloģiska. 16. gs. radās grāmatu iespiešanas industrija. Gūtenbergs izgudroja grāmatu iespiešanu jau 15. gs. Abas puses ar rakstīto vārdu centās nomelnot viena otru un nosvērt sev par labu sabiedrību, veicinot gan grāmatu iespiešanas industriju, gan diskusijas par mākslu un tās vietu baznīcā.”

Izkaltēti dzīvnieki un citas dīvainas lietas

“Sākās vidusklases slāņa augšana un izglītošanās. Protams, tas nebija vidusslānis mūsdienu izpratnē, bet gan tirgotāji, pilsētu turīgie pilsoņi, lielie zemes īpašnieki laukos, galminieki un algotņi. Tas bija vidusslāņa aizsākums, un lielākā daļa no šiem cilvēkiem jau bija izglītoti, jo visā Eiropā darbojās universitātes, viņi varēja lasīt un rakstīt svešvalodās. Tajā laikā notika pāreja no viduslaiku agrārās saimniecības uz tirgus ekonomiku.

Tas viss deva iespēju rasties rakstniecībai par mākslu un tās tapšanai par žanru.

Runājot par kultūras kontekstu un ideju vēsturi, tā bija Augstā renesanse, kad bija ļoti liela interese par vēsturi un humānismu. 16. gs. radās vēl viena kustība, kas balstījās interesē par vēsturi, – antikvāri. Tā bija ļoti spēcīga kustība, kas apvienoja daudzus cilvēkus. Viņi nebija diplomēti vēsturnieki, bet daudz lasīja un mēģināja kaut ko izrakt par pagātni. Tajā laikā radās gan arheoloģijas, gan kolekcionēšanas iedīgļi. Cilvēki kolekcionēja ļoti dažādas, reizēm ļoti dīvainas lietas: izkaltētus dzīvniekus, dīvainas grāmatas, minerālus utt. Viņi sāka domāt par savām kolekcijām, viņi sāka rakstīt par vēsturi, balstoties savās kolekcijās, un daļa no šīm kolekcijām bija mākslas objekti.

Renesansē sākās mākslas sekularizācija – māksla pamazām atdalījās no reliģijas –, un sākās process, lai izveidotos tā saucamā māksla par sevi, kas līdz tam nepastāvēja. Kas notika nākošajā, baroka, periodā? Tad attieksme pret mākslu un vēsturi bija pilnīgi cita. Tika rakstīti traktāti. Piemēram, pirmais bija Tomass Brauns un viņa grāmata par seniem bēru rituāliem. Milzīga 1000 lappušu grāmata bija Roberta Bertona “Melanholijas anatomija”, kas saturēja daudzus mākslas objektu aprakstus, bet vēl aizvien paši mākslas darbi nebija rakstnieku intereses objekti. Taču māksla bija ļoti svarīga humānisma kontekstā. Vācu jezuīts Atanāzijs Kirhers aprakstījis ļoti daudz arhitektūras un mākslas objektu, bet, protams, kaut kādā kontekstā, nevis tieši.

17. gs. māksla beidzot kļuva par ziņkāres objektu, un rodas pirmās mākslas aprakstu pazīmes līdztekus alegoriskajiem un vēsturiskajiem. Radās mākslinieku biogrāfijas. Žanra pamatlicējs ir Džordžio Vazāri ar grāmatu “Visizcilāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves”.

Cilvēki, kuriem bija nauda un pietiekami daudz vietas kolekcijām, sāka just vajadzību pēc katalogiem. Ja jums ir kolekcija, jūs taču vēlaties to visu sistematizēt, uzskaitīt un aprakstīt.”

Apgaismības laikmets

“Pa īstam rakstniecība par mākslu sākās 18. gs., kad tā kļuva literatūras daļa un profesionāla. Pašā sākumā šis žanrs attīstījās dažādos virzienos, ar dažādu saturu, taču tas kļuvis par neatņemamu kultūras sastāvdaļu. Savukārt rakstīšana par mākslu kā vērtība pati par sevi sākās tikai modernajā laikmetā. Kas mainījās 18. gs.? Tas bija apgaismības laikmets, kad ļoti populāra bija ideja par cilvēka dabas uzlabošanu ar zināšanām. Doma par to spēku un spēju uzlabot cilvēka būtību pavēra ceļu arī zināšanām par mākslu. Radās cilvēki, kuri ar rakstniecību sāka nodarboties profesionāli, ar to pelnīt, un viņu darbi tika iespiesti. Viņi bija daļa no vispārējas apgaismības humānistu brālības, kas bija internacionāla. Tas nebūtu iespējams bez industriālās revolūcijas, kas sākās 18. gs., jo ļoti attīstījās papīra ražošana un grāmatu drukāšana, kas padarīja tās pieejamas daudz plašākam cilvēku lokam, un – kas ir ļoti svarīgi – radās periodiskie izdevumi, kuros bija recenzijas. Manuprāt, pirmais izdevums, kurā bija recenzija, bija angļu “Spectator” 18. gs. sākumā. Ja izdevumam ir recenzija, tekstā neizbēgami ir vērtējums. Piemēram, par Nikolasa Hoksma arhitektūru, par kuru bija ļoti niknas recenzijas. Kritika nebija par arhitektu kā sliktu kristieti, bet par ēku estētiku. Soli pa solim šīs recenzijas tuvojās mākslas žurnālistikai.”

Mākslas baudīšana kļūst demokrātiska

“18. gs. notika mākslas tirgus attīstība ārpus galmiem. Protams, kaut kāds mākslas tirgus bija arī viduslaikos, bet tā īsti tas attīstījās tikai 18. gs. Ja tas eksistē, vajadzīgi teksti, kas mākslas darbus skaidro un reklamē, kas tos pavada. Tajā laikā vidusslānim un aristokrātijai bija modē tā saucamais lielais ceļojums jeb Grand Tour. Jaunus cilvēkus sūtīja ceļojumā pa Eiropu. Tā bija izglītības sastāvdaļa, lai saprastu, kāda ir ekonomika, sabiedriskā dzīve un kultūra dažādās valstīs. Māksla bija šīs izglītības sastāvdaļa, un obligātais galamērķis, protams, Itālija. Tāpēc bija apraksti, ko kurā valstī apskatīt. Pirmie ceļveži bija populāri, un tos rakstīja profesionāli literāti. Māksla kļuva aizvien vairāk novērtēta. Ne tikai galmā un aristokrātu vidusslānī, bet pat nabadzīgākās sociālajās grupās.

Tas bija laiks, kad no privātkolekcijām radās publiskie muzeji. Mākslas baudīšana kļuva aizvien demokrātiskāka.

Īstā mākslas vēsture sākās ar vēsturnieku Vilkenmani, ar Gēti un viņa vēstures kultu. Interesanti, ka Gēte bija viens no pirmajiem, kas sāka rakstīt par laikmetīgo mākslu. Viņa Itālijas ceļojuma piezīmes līdztekus senatnes mākslas darbu aprakstiem ir pilnas ar modernās mākslas aprakstiem.

18. gs. sākās austrumu kults. Ceļojumu aprakstos bija zīmējumi un teksti, bet gadsimta beigās sākās interese par viduslaikiem un tā laika arhitektūru, kas kopš renesanses bija ignorēta un uzskatīta par nevērtīgu. Interesanti, ka, piemēram, pirms Parīzes centra rekonstrukcijas tā bija pilnīgi viduslaiku pilsēta. Cilvēki tajā dzīvoja un nemanīja. Pēkšņi no kaut kurienes radās šī interese, un cilvēki atklāja, ka viduslaikos ir radīts kaut kas vērtīgs.”

Šarls Bodlērs – modernisma radītājs

“19. gs. vidū jau bija radītas augsta līmeņa komplicētas, izsmalcinātas un izsmeļošas grāmatas par mākslu, piemēram, Stendāla, Džona Raskina u.tml. autoru darbi, kas bija veltīti tikai mākslai. Bet bija arī ceļojumu apraksti. Bija sācies masu tūrisms, kam vajadzēja lētus ceļvežus parastajiem cilvēkiem, kas arī saturēja mākslas darbu aprakstus, bet vienkāršus.

Tad sākās arī akadēmiskās mākslas vēstures industrija, universitātēs sāka sagatavot mākslas vēsturniekus. Totāla revolūcija mākslas recenzijās notika 19. gs vidū. Franču dzejnieks Šarls Bodlērs rakstīja par izstādēm, pirmajiem impresionistiem. Viņš pirmais sāka rakstīt par mākslu jaunā veidā – ar jaunu izpratni par laiku, kurā viņš dzīvoja. Viņš izdomāja terminu “modernisms” un to pirmais izmantoja sava laika mākslas aprakstos – mākslai šodien ir jābūt modernai, un no šī skatu punkta viņš rakstīja.

Sākās monogrāfijas žanrs. 19. gs. romantisma laikā mākslinieks kļuva par varoni, par kuru vērts rakstīt grāmatu. Dž. Raskins bija pirmais, kurš rakstīja trīs grāmatas par Viljamu Tēreneru. 19. gs mākslinieki paši sāka reflektēt par savu mākslu, balstoties vēsturē, teorijā. Galerists Pols Dirāns uzrakstīja ļoti daudzus rakstus gan par atsevišķiem impresionistiem, gan par šo kustību kopumā, cenšoties radīt par tiem sabiedrības interesi un piedāvāt šos darbus. Viņš organizēja atsevišķu mākslinieku izstādes, kurām gatavoja katalogus, kas jau bija komerciāli.

Arī literatūrā rakstnieki ļoti bieži minēja mākslas objektus. Novelēs, romānos ļoti bieži un detalizēti tika aprakstīti mākslas objekti. Literāro darbu varoņi diskutēja par mākslu. Dostojevska “Idiotā” notiek diskusija par Hansa Holbeina Jaunākā darbu. 20. gs. Vermēra darbus ļoti detalizēti apraksta Marsels Prusts.

Sākās sociālā, filozofiskā, ideoloģiskā un nacionālā mākslas interpretācija. Tas bija laiks, kas radās ne tikai vispārējā mākslas vēsture, piemēram, pētījumi “Antīkās mākslas vēsture” vai “Franču mākslas vēsture”, bet arī populārās grāmatas par mākslu plašai publikai.”

Rakstīšana par mākslu var eksistēt modernā šķiru sabiedrībā, lekcijas beigās uzsvēra K. Kobrins: “Mākslas patēriņam vajadzīgs plašs vidusslānis, kas var veltīt laiku mākslai, kam ir nauda grāmatām un žurnāliem par mākslu un pašiem mākslas darbiem. Ir jābūt mākslas tirgum. Jābūt populārajiem preses izdevumiem, kuros profesionālie rakstītāji var pelnīt. Sabiedrībai jābūt izglītotai, jo tikai tad būs šo rakstu patērētāji. Ir jābūt laicīgajai mākslai, kas ir nodalīta no reliģijas, ar citiem mērķiem un vēstījumu.”

VIEDOKLIS

Kā par mākslu runāt tagad?

“Mēs nevaram runāt par laikmetīgo mākslu skaistuma kategorijās un to vērtēt un izskaidrot no estētiskā viedokļa. Tā nav vairs māksla par sevi, bet gan sociālās aktivitātes veids. Par to mēs varam teikt – tas ir interesanti, iespaidīgi… bet nekad – skaisti vai neglīti. Māksla mākslas dēļ vairs neeksistē. Kloda Monē gleznas tā varēja aprakstīt, laikmetīgo mākslu vairs ne. Mākslas vairs nav, tā ir pagātnē, šobrīd mums ir laikmetīgā māksla. Rakstīšana par mākslu šobrīd atrodas dziļā aizā starp akadēmismu, esejismu, populāro literatūru un tenku slejām žurnālos. Lielākā daļa mākslas zinātnieku pārraksta izstāžu preses relīzes, ko uzrakstījuši citi. Mākslas kritika kā profesija un kulturāla aktivitāte ir gandrīz izzudusi,” studentiem sacīja K. Kobrins.