Šonedēļ Liepājā norisinājās skatuves runas konkurss “Zvirbulis 2019”.

Atceros, ka jau 90.gados, kad sāku strādāt par metodiķi, šis konkurss jau tika organizēts.  Salīdzinot tā laika konkursu ar mūsdienām, izmaiņas, protams, ir redzamas. Mainās repertuārs, jo parādās jaunas grāmatas, autori, teksti internetā, ko izmantot. Bērni kļūst arī brīvāki, kādreiz dalībnieki taisni stāvēja un runāja. Mainās jauniešu uzstāšanās un attieksme, viņiem tagad ir tik daudz iespēju piedalīties, radoši izpausties. Un teātra māksla arī atbrīvo cilvēku.

Ar laiku mainās konkursa struktūra, sadalījums pa grupām. Kādreiz rīkojām atsevišķas konkursu kārtas latviešu un krievu skolēniem, un viņi tikās tikai finālā. Tad sapratām, ka nav ko bērnus dalīt. Es redzu, kā bērni cits no cita ietekmējas. Mēs visi mācāmies no kļūdām, tādēļ konkurss ir atvērta vieta, kur pašiem ne vien paņemt labo, bet arī pamācīties no citu kļūdām.

Arī es brīnos, kā šis konkurss ir tik ilgi izdzīvojis. Interešu izglītība joprojām pārstāv un turpina attīstīties, taču tā nevar augt pati par sevi.

Ja mēs visu atstātu brīvā plūsmā, mēs zaudētu arī Dziesmu svētkus. Tas ir mērķtiecīgs, ilgtspējīgs darbs gan no organizatoru, gan pedagogu puses. Labi, ka Valsts izglītības satura centrs turpina attīstīt ne tikai, piemēram, dejas, bet arī teātra mākslas žanru, kas varbūt nav skaitliski tik plaši pārstāvēts, taču ir ar kvalitāti un dziļu jēgu, pievienoto vērtību. Protams, tas arī ir mērķtiecīgs darbs no Bērnu un jaunatnes centra puses – ja tu organizē pasākumu vienu reizi, tas ir labi, taču vajag to saglabāt. Tas prasa papildus spēku.

Mēs cenšamies organizēt konkursu kā svētkus labākiem, apbalvot visus bērnus ar diplomiem, balviņām, pateikt paldies skolotājiem, motivēt skolas rīkot atlases kārtas. Viens otru papildinot, mēs varam to saglabāt.

Ir ļoti labi, ka ir šādi konkursi, jo mūsdienu bērni mazāk runā, jo viņi vairāk komunicē čatos. Šeit tomēr divi teksti bērniem ir jāiemācās no galvas, pirms tam jālasa literatūra, lai atrastu īsto repertuāru. Mūsdienīgs jaunietis tad ir spiests domāt, kas viņam patīk un kas ir atbilstošs viņa spējām, vecumam, individualitātei.

Protams, reizēm izskan ļoti labi literāri darbi, taču bērns nesaprot, par ko viņš īsti runā. Tā arī var būt ar patriotisko dzeju – viņš it kā runā par Latviju, taču nav skaidrs, par ko ir runa, trūkst runas loģikas. Viņš var tehniski ļoti labi tekstu norunāt, bet pietrūkst teksta izpratnes, domas atklāsmes. Taču, ja ir šī iekšējā sapratne un skaidrs, ko ar to autors gribēja teikt, tad viņš savu dziļo domu var aiznest arī klausītājiem, un tad mēs pat laiku varam nepamanīt.

Protams, mēs varam runāt, ko paši bērni dara, taču ir skaidrs, ka blakus stāv skolotājs, konsultants vai vecāki, kas var jauši vai nejauši ietekmēt bērnu, sniegt ieteikumus, palīdzēt. Ja blakus nav īstais skolotājs, domāju, ka reti kurš talantīgs bērns pats pratīs darbu iznest.

Marina Vikaine, skatuves runas konkursa “Zvirbulis” koordinatore