Ir izveidota sporta nodarbību programma bērniem “Atrodi savu sporta veidu”. 

Manuprāt, ideja par sporta programmu, kurā bērniem no septiņu gadu vecuma tiek piedāvāta iespēja iepazīties un apgūt pamatus vairākos sporta veidos ir laba. Galvenais ir to realizēt un palīdzēt bērnam atrast savu sporta veidu, lai nebūtu jāmētājas no vienas vietas uz citu. Gada laikā bērns noteikti var atrast to sporta veidu, kurš tiešām patīk un aizrauj.

Parasti situācija ir tāda, ka vecāki atved bērnus uz to sporta veidu, kurš patīk pašiem, ar kuru kādreiz ir nodarbojušies vai viņiem liekas, ka bērnam varētu patikt. Tad arī rodas situācijas, kad bērns labāk izvēlas sēdēt malā, nevis piedalīties.

Pārrunās, savukārt, atklājas, ka bērns šeit nāk sportot tikai tāpēc, ka mamma vai tētis tā vēlas. Tad es kā trenere arī zvanu un tiekos ar vecākiem šo lietu izrunāt. Arī trenerim nav patīkama situācija, kad kāds no bērniem nevēlas piedalīties aktivitātēs. Bet situācijas ir dažādas. Ir ļoti ir jāskatās līdzi bērnam un jāsaprot, kas ir tā problēma, kāpēc bērns vēlas pamest konkrēto sporta veidu.

Visiem uznāk lūzuma mirklis, kādam nedaudz ātrāk, kādam varbūt vēlāk, bet tam lūzuma brīdim ir jātiek pāri.

Pēc pirmās neveiksmes vai negribēšanas gan nevajadzētu mest plinti krūmos. Ar bērnu ir jārunā un jānoskaidro, kur ir tā problēma.

Protams arī treniņu procesā ir jāvēro, bet ja bērns tiešām jau no pirmās nodarbības labāk izvēlas sēdēt malā un neko nevēlas darīt, tad gan nevajadzētu neko uzspiest. Ir ļoti daudzi psiholoģiskie faktori, kas var būt par iemeslu. Arī tad, ja bērnam nav izveidojies kontakts ar treneri, nevajadzētu viņu mocīt un spiest apmeklēt treniņus.

Problēma slēpjas arī tajā, ka ja bērns nodarbojas, piemēram, ar futbolu vai basketbolu, šie sporta elementi tiek grūsti iekšā jau no pirmās klases un tad jau nav brīnums, ka bērnam četrpadsmit gados jau viss ir apnicis, bet sešpadsmit gados jau viņš ir beidzis savu sportista karjeru. Kaut gan būtībā šajā vecumā no bērna tikai būtu jānāk ārā sportistam.

Bērnam ir jāļauj būt bērnam un nevajag viņu uztaisīt par pieaugušo miniatūru. Liepājā un visā Latvijā sporta skolām ir diezgan liels spiediens tieši uz normatīvu izpildi, un bērni tiek nodarbināti vienā konkrētajā sporta veidā. Visam nevajadzētu pieiet tik vispusīgi. Līdz kādai trešajai klasei bērnam sports būtu jāapgūst caur spēlēm un rotaļām.

Taču no vecākiem un treneriem ir liels spiediens. Ir situācijas, kad bērnam pienāk brīdis doties pirmajā klasē un vecāki izdomā, ka viņš varētu apmeklēt un vienlaikus apvienot vairākus sporta veidus un tā ir ļoti liela problēma. Vasarā bērns vēl var izskriet pa vairākām vietām, taču, sākoties skolai, arī stresa līmenis paaugstinās, rodas jauni draugi, iespaidi. Protams, ka rezultātā bērnam vairs nav nekādas jaudas un viņš sāk vairāk slimot.

Vecāki vienmēr domā, ka bērns noteikti varēs slodzi panest, taču pēc kāda mēneša bērns jau ir pilnībā izpumpējies, acīs vairs nav nekādas dzirksteles, bērns paliek par zombiju. Tieši tā no manas vieglatlētikas grupas ir aizgājuši prom jau trīs bērni. Tā ir realitāte, tāpēc nevajag bērnu dzīt uz visām pusēm – visu viņš paspēs, neko jau nenokavēs.

Piemēram, mums sporta skolā ir tā, ka pirmos četrus gadus bērns trenējas vispārīgi un pienākot piektajai klasei kopīgi ar bērnu tiek izlemts uz kādu novirzienu tiks likti normatīvi un lielāks uzsvars. Katram jau ar laiku kāda disciplīna kļūst par sirdij tuvāku un mīļāku.

Trenerim ir jājūt, kas bērnam labāk padodas, patīk un kādā disciplīnā viņš ir vājāks. Ļoti ir jāstrādā arī pie pašiem pamatiem – vingrinājumiem, muguras nostiprināšanas, lai nebūtu tā, ka laika gaitā veidojas veselības problēmas.

Jebkurā sporta veidā treneriem vajadzētu strādāt vairāk pie fiziskās sagatavotības. Tiek grēkots lielā mērā tieši pie vispārējās fiziskās sagatavotības, jo tas nav noslēpums, ka Liepājā un visā Latvijā ir tāda “sērga”, ka pusaudžu gados jauniešiem ir meniski, krustenisko saišu plīsumi un citas traumas ar ceļiem, potītēm dēļ pārslodzes. Treniņi ir pārāk intensīvi, nepareizi saplānoti. No bērniem tiek prasīts pārāk daudz.

Ļoti lielā mērā tiek grēkots tieši ar iesildīšanos, stiepšanos un atsildīšanos pēc treniņiem. Pie šīm lietām būtu jāstrādā no mazotnes, jau no pirmās treniņu dienas, rutīnas veidā tos atkārtojot. Tad arī bērnam tas paliktu atmiņā kā obligāts pasākums. Bieži vien treneris, labu gribēdams vai vēloties popularizēt skolu vai vārdu, kādu spējīgāko bērnu pieliek pie vairākām grupām. Tas ļoti izteikti ir vērojams basketbolā, kad bērnam var sanāk pat trīs spēles dienā. Tur arī rodas tā nenormālā pārslodze. Tas nav tikai Liepājā, tā notiek visur.

Brīdis, kad bērns kļūst gatavs lielajam sportam, katram ir ļoti individuāli un atkarīgs no sporta veida, kādā viņš trenējas. Piemēram, Lauras Ikaunices Admiņas treneris ir teicis, ka vieglatlētikā profesionālajās sacensībās būtu jāsāk piedalīties no divdesmit divu gadu vecuma. Tas ir tas briedums, kad sportists apaug un līdz trīsdesmit gadiem strādā profesionāli. Tad ko mēs gribam prasīt no septiņgadīga, astoņgadīga bērna?

Marta Kravčenko, sporta skolotāja, vieglatlētikas trenere