Jau ir aiz muguras lielā diena – paša autorkoncerts Liepājas Pop/rok skolas muzikālajā pagalmā, kurā pirmatskaņojumu piedzīvoja vairākas dziesminieka Mārtiņa Petrova kompozīcijas. Līdz šim savu talantu liepājnieks plašākai publikai nerādīja, taču nu ir sācis aktīvi koncertēt un nebaidās nododot klausītāju vērtējumam savas dziesmas. Ar mūziku Mārtiņš ir saistīts sen, viņš spēlē ģitāru, komponē un sacer dziesmas.

“Tā ir mana lieta!”

Interese par mūziku Mārtiņam radusies jau agrā bērnībā. “Cik sevi atceros, vienmēr mani ir uzrunājusi mūzika,” liepājnieks teic, ka jau mazam esot paticis dungot dziesmām līdzi. Tā arī viss aizsācies. Dziedāt gan mazo zēnu neviens speciāli nekur neveda. “Kad man bija vairāk gadiņu, sāka interesēt mūzikas instrumenti, un tieši ģitāra. Ļoti gribēju iemācīties.

Atceros, ka kaimiņš man uzdāvināja maziņu krievu ģitāru. To, kā nu mācēju, savedu kārtībā un gāju uz mūzikas skolu,”

atminas Mārtiņš, taču tur nomācījies vien kādus divus mēnešus. Radušās citas intereses, un mūzika nolikta malā. Taču – nekur nav zudusi, un M.Petrovs pie tās, protams, atgriezies. Sapratis – nē, tā ir mana lieta!

“Tie bija padomju laiki, un man ļoti patika rokmūziķis Viktors Cojs,” Mārtiņš neslēpj, ka no slavenā mākslinieka arī ietekmējies. Taču, laikam ejot, Coja daiļradi “izsmēlis”. “Sāku pats kaut ko rakstīt. Ne īpaši labi man padevās, bet sākums vienmēr ir grūts,” ar smaidu atminas Mārtiņš, un šobrīd jau dziesmas top pavisam dabiski un viegli. Viņš rada ne tikai savas oriģinālkompozīcijas, bet arī raksta mūziku citu tekstiem. Ražīga sadarbība izveidojusies ar Jāni Ivanovski jeb Baltjanci. Mārtiņš atminas, ka viņam J.Ivanovskis uzrakstījis portālā draugiem.lv, piedāvājot savu dzeju. “Pirmajā mirklī nelikās, ka es varētu šiem tekstiem rakstīt mūziku, bet tad – klikš! – un viss sākās. Sapratu, ka viņam ir ļoti plaši teksti ar dziļu zemtekstu, kas mani uzrunā, un tai rodu mūziku.”

Mūzikā izteic emocijas

Ikdienā M.Petrovs strādā par iekšdarbu meistaru, kā arī pasniedz ģitārspēles nodarbības Liepājas Pop/rok skolā, ir trīs bērnu – Denisa, Gustava un Alises – tētis. Lai arī pienākumu ir daudz, dzīvot bez mūzikas viņš nevar. Laiku tam atrod kaut vai vēlās vakara stundās, kad abi dēli un mazā meitiņa nolikti gulēt. “Ar mūziku arī pelnu iztikai. Tā nav, ka tikai to daru savam sirdspriekam. Man ir muzikāla apvienība “Orions”,” pastāsta Mārtiņš, “kurā esam četri – Aigars Šmits, Aleksandrs Krasavins un Nils Kuncītis. Spēlējam ballītēs, kafejnīcās, braucam arī ārpus Liepājas, ja aicina.”

Repertuārs, ko puiši izpilda, ir plašs, taču tās ir citu, ne pašu radītas dziesmas. “Neesmu tik pazīstams un populārs,” Mārtiņš skaidro, kāpēc tā. “Lai gan Liepājā mani zina. Bet ar to vien nepietiek,” viņš stāsta, ka publikai izpildot jau tautā iemīļotas kompozīcijas, pārsvarā latviešu valodā, bet ir arī krievu un angļu valodā.

Taču tā nav, ka M.Petrovs, nebūtu laidis klajā arī savu oriģinālmūziku. Pirmais radio singls “Kad tu” aizkustinājis klausītājus.

“Par mīlestību, iemīlēšanos, par vilšanos, izvēlēm un vērtībām,” Mārtiņš teic, par ko ir dziesma. “Jaušama sava deva skumju, sava deva laimes, kā jau dzīvē tas notiek. Nav tikai melns vai tikai balts – par to arī dziesmas stāsts.” Tā kā profesionālā studijā ierakstīt dziesmu nav lēts prieks, līdz šim Mārtiņš izdevis četras kompozīcijas, un pēdējā – “Laimes osta” – dienas gaismu ieraudzījusi tikai nupat. “Kad ir klusāki mēneši, dažkārt aizbraucu peļņā uz svešām zemēm. Tā arī tapa šī dziesma, – braucot prom. Faktiski, jā, dziesma ir par Liepāju, par to, ka mājas ir vismīļākās. Katrs no mums sapņo par savu laimīgo ostu, kurā var piestāt, lai īstenotu savus sapņus, atrastu laimi, labklājību, mīlestību. Par tiem, kas meklē savu laimi tālajās zemēs, vismaz klusībā, sapņo atgriezties dzimtajā sētā, lai uzvilktu karogu spēcīgā mastā, pašmāju laimīgā ostā,” stāsta dziesmas autors.

Mārtiņš teic, ka iedvesmu rod arī pie jūras. Bieži turp aizstaigājot, jo tad ir brīdis, kad būt ar sevi, savām domām. “Tur ir tapis ļoti daudz manu dziesmu,” atklāj vīrietis, un bilst, ka dziesmas sastellējot kā lego klucīšus – pa daļām. “Bieži pirmās emocijas ierakstu diktofonā, tad mājās klausos un saprotu, kas jāpieliek klāt, kas jānoņem nost.” Mārtiņam mūzika ir viens no veidiem, kā izteikt emocijas – gan sāpes, skumjas, gan prieku, laimi. Tādēļ arī dziesmas arī esot tik dažādas – par to, kā dzīvē notiek un kā jūtamies.

Turas pie sapņiem

M.Petrovs neslēpj, – mūzika nav tikai hobijs, viņš šajā lauciņā vēlas arī ko sasniegt, un šobrīd aktīvi pie tā strādā. “Būt par mūziķi, turklāt starp Latvijas labākajiem, ir mans sapnis jau no mazas kājas. Un pie saviem sapņiem es turos,” apņēmības pilns ir liepājnieks. Viņš uzskata: “Cilvēki, kuri tic un kuriem ir savi mērķi, kuri tiecas un tajā virzienā neatlaidīgi strādā, kāroto sasniedz. Manī ir vajadzīgais spara gars.”

Plašākai publikai Mārtiņš sevi atrādīja 2014.gadā, piedaloties konkursā “Bliez pa notīm!” un iegūstot otro vietu. Pērn viņš startēja arī jauno izpildītāju konkursā “Supermikrofons”, ko organizēja izdevniecība “Mikrofona ieraksti”. Būtu gribējis arī nesen notikušajā “X faktora” atlasē, taču… nogulējis. “Tā sanāca, acīmredzot nebija lemts man tur būt,” par notikušo Mārtiņš pārāk neskumst, jo uzskata, ka katram ir savs laiks un vieta. Viņš atzīst, ka

gribētu izmēģināt laimi vēl kādā konkursā, kas, iespējams, veiksmes gadījumā pavērtu ceļu uz “lielo skatuvi”.

Bet Liepāja neko tādu nepiedāvājot. “Ja ir, tad tie konkursiņi man ir par mazu. Esmu tai skolai jau izgājis cauri. Ja būtu kas lielāks, es neatteiktos.”

Lai arī muzikālajā pagalmā “Koncertsēta” M.Petrova pirmais akustiskais autorkoncerts norisa intīmā un brīvā gaisotnē, viņš teic, ka varētu uzstāties arī uz kādas festivāla skatuves. “Varam visu uztaisīt ar foršu bliezienu. Jā, mierīgi varētu ar jaudu,” uzskata Mārtiņš, un bilst, ka viņam nav bail uzstāties publikas priekšā, būt uzmanības centrā. “Tas ir forši, ja vari likt cilvēkiem smaidīt, viņi ir priecīgi!”