Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Mirdza Ķempe un Kalētu pionieri

Mirdza Ķempe un Kalētu pionieri
23.04.2015 11:45

Skaidrīte Gertnere

Kad
pavasarī visās grāvmalās un laukos sazied pienenes, dažs labs pusmūža vai
vecāka gadagājuma kalētnieks atceras kādu senu notikumu – proti, to dienu, kad
skolā viesojās dzejniece Mirdza Ķempe. Tas bija 1964. gada 31. maijā.

Tālo laiku savā atmiņā atdzīvina Kalētu
pamatskolas skolotāja, senlietu krātuves vadītāja Gunta Ziemele: “Atminos,
ka svētki norisinājās visas dienas garumā, bet gatavošanās sākās jau krietni
agrāk. Lai tikai viss būtu labi, lai viss notiktu, kā paredzēts. Vispirms
skolas zālē bija pionieru vienības svinīgā līnija, kuras laikā uzņēma jaunos
pionierus. Par goda pionieri kļuva arī Mirdza Ķempe.” Dzejniece bijusi ar
mieru, ka Kalētu skolas vienībai dod viņas vārdu. Iepriekš tā saucās padomju
patriota Oļega Koševoja vārdā, bet 1959. gadā pārdēvēta par Mirdzas Ķempes
pionieru vienību.

To, kuram radusies ideja par nosaukuma
maiņu, neviens no uzrunātajiem kalētniekiem neatceras, bet svarīgs ir pats
fakts, jo kas gan kopīgs ukraiņu partizānam
Koševojam ar tālo ciemu Latvijā. Savukārt pazīstamajai dzejniecei Kalēti ir
dzimtas sākotne, šeit dzīvojuši viņas vecvecāki, arī vecāki pirms pārcelšanās
uz Liepāju. Tas ir minējums, bet varbūt nosaukuma maiņa notikusi, stājoties
amatā jaunajai direktorei Valdai Smurģei, kas ļoti augstu vērtēja latviešu
valodu un literatūru. Lai nu kā toreiz ir bijis, taču šajā dienā M. Ķempei
svinīgi apsiets sarkanais kaklauts un viņa sveikta ar krāšņiem pavasara
ziediem.

Turpina G. Ziemele: “Kaklauts
tik skaisti saderēja ar dzejnieces melno kleitu, kuras apakšmalu rotāja sarkani
raksti. Viņa bija priecīga un reizē cēla. Sēdēja stalti paceltu galvu, ko
rotāja biezie, kuplie mati. Un tad tā saruna ar Mirdzu Ķempi! Skolotāji un tie
bērni, kas bija sagatavojušies, uzdeva jautājumus. Dzejniece atbildēja,
stāstīja par sevi, par ārzemēm, īpaši jūsmīgi – par Indiju un tiem cilvēkiem,
kas palīdzējuši viņai šo zemi iemīlēt. Viņa runāja izteiksmīgi, dziļā krūšu
balsī. Un izskatījās kā karaliene. Tas bija tik aizraujoši! Vēl tagad atceros,
kā ar milzu apbrīnu skatījos uz viņu, kā, elpu aizturējusi, klausījos stāstītajā.
Tā taču bija viņa, kuras dzejolis “Šķēres” man tik ļoti patika, kad
mamma to skaļi lasīja priekšā no kādas mazas sarkanas grāmatiņas. Un nu viņa
bija tepat dažu soļu attālumā!” Gunta pieklust, it kā sakārtodama savas
bērnības atmiņas, tad domīgi nosaka: “Drosmīga, oriģināla, spilgta.
Cilvēks ne no šīs pasaules. Viņa stāvēja pāri visiem vērtējumiem.”

Arī citi bijušie Kalētu skolotāji ar
gaišumu sirdī atceras M. Ķempes viesošanos. Olga Kivleniece stāsta, ka
todien bijis ļoti skaists, saulains laiks. Un dzejniece teikusi, ka šajā dienā
zied visa Latvija. Sarīkojuma otrā daļa notikusi skolas priekšā esošajā
laukumā. Visapkārt svaigs zaļums, ziedošas puķes un ļoti daudz ļaužu, jo šis
sarīkojums bija svarīgs notikums ne tikai skolas, bet arī bērnu vecāku un ciema
dzīvē.

Burvju ģimenē abām mazajām meitām
Inesei un Agritai mamma bija nopirkusi pa grāmatiņai, lai viņas varētu palūgt
dzejnieces autogrāfu. Interesanti, ka tās nemaz nebija pašas Mirdzas Ķempes
grāmatas, Agritai ieraksts veltīts Harija Heislera dzejas krājumā
“Atzīšanās”.

To, ka Mirdza Ķempe vēl kādreiz būtu
ciemojusies skolā, neviens neatceras, visticamāk, šī bijusi vienīgā reize. Bet
ar skolēniem dzejnieci saistījusi diezgan regulāra sarakste. G. Ziemele
atceras, ka tikai apzinīgākie pionieri drīkstējuši rakstīt vēstules, kurās
stāstījuši par to, kas skolā notiek: par metāllūžņu un makulatūras vākšanu, par
konkursiem, par darbu ar oktobrēniem un pionieru pulciņu savstarpējo sacensību,
kā arī citām lietām.         

Padomju laikā skolās viena telpa bija
pionieru istaba. G. Ziemele stāsta, ka Kalētos šajā istabā bijis iekārtots
M. Ķempes stūrītis, kur plauktā bijuši novietoti dzejnieces darbi. Turpat
atradusies arī viņas dāvinātā grāmata “Ai, zaļā bērzu birze”. Aiz
stikla stāvējusi liela dzejnieces bilde. Un viņas rakstītās vēstules skolēniem.
Tās diemžēl pazudušas. Deviņdesmitajos gados visu, kas saistījās ar pionieru
organizāciju, likvidēja, izmeta. G. Ziemele min, ka papīra lapas, kas bija
saliktas kaudzēs, mitrumā salipa, gāja bojā. Iespējams, starp papīriem bija arī
M. Ķempes vēstules.

Kad 1974. gada 12. aprīlī dzejniece
devās viņsaulē un viņu apbedīja Raiņa kapos, uz izvadīšanas ceremoniju Rīgā
devās arī Kalētu astoņgadīgās skolas vecākā pionieru vadītāja Mārīte Virkava
(tolaik Bumbule) un skolnieces Margita Mažaika un Agrita Otaņķe (Burve). Jā, jā,
tā pati mazā meitenīte, kas pirms desmit  gadiem lūdza autogrāfu. Margitas mamma,
pensionētā skolotāja Astrīda Mažaika atceras, ka meitai braucienam uz Rīgu, kas
lauku bērnam, protams, bija liels notikums, nopirka mīkstu, zaļu mētelīti. A.
Otaņķe atminas: “No Kalētiem ar autobusu vakarā aizbraucām uz Grobiņu, kur
mūs sagaidīja skolotāja Mirdza Gūža. Viņa mūs aizveda uz internātu, tur
pārnakšņojām. Pats brauciens no atmiņas kaut kā pagaisis. Kapsētu gan atceros.
Bija ļoti, ļoti daudz cilvēku. Un auksts. Krita slapjas sniegpārslas. Biju
pārsalusi, turot rokās pašas plūkto zilo vizbulīšu pušķīti, bet vēl vairāk
nobijusies, jo  man bija jāsaka dzīvē
pirmā publiskā uzruna – “Šos ziediņus mēs dzejniecei vedam no tēta dzimtās
puses – Kalētiem”.”

Pionieru vienība Kalētos godam attaisnoja
Mirdzas Ķempes vārdu līdz pastāvēšanas beigām. Un godā tika celta ne tikai
viņa. Kalētniece Iveta Tuskena (Strēle) atceras, ka viņas pionieru pulciņš
saucās Zentas Ērgles vārdā. Tas nozīmēja, ka skolēni cītīgāk studēja tieši šīs
rakstnieces biogrāfiju un darbus, jo par savu pulciņa varoni bija jāzina viss.
Protams, laimējās tiem, kuru pulciņiem un vienībām bija izvēlēti kultūras
cilvēki, nevis pavļiki morozovi un zojas kosmodemjanskas. Vairums
cilvēku tolaik dzīvoja vienkāršu dzīvi un par politiku daudz nerunāja. Vai
viennozīmīgi ticēja ikdienas ziņām, grūti pateikt, jo daudziem vēl bija
Ulmaņlaiku pieredze, bet arī tā bija atšķirīga. Viens gan skaidrs – bērniem
nerūpēja ne pastāvošā iekārta, ne tas, ko sludināja komunistiskā partija.
Viņiem svarīgi bija vecāki, mājas dzīve, vēlāk skola, draugi un klasesbiedri.
Protams, pāri visam bija nostiepts padomju ideoloģijas tīkls, bet tam bija arī
lieli caurumi jeb iespējas nepārvērsties par propagandas ruporu.

Te noteikti jāpiemin pionieru organizācija, kas
veica tagadējo interešu izglītības darbu. Bērni vecumā no 10 līdz 14 gadiem
izdeva sienas avīzes, vāca metāllūžņus un makulatūru, apguva ierindas mācību,
palīdzēja veciem vientuļiem cilvēkiem, organizēja nodarbības mazākajiem
skolēniem. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Darbu koordinēja
pionieru vadītājs, kurš nebija neviens cits kā parasts skolotājs, un kura joma
viņam bija tuvāka, tajā arī bērni bija aktīvāki. Daudzas priekšzīmīgas to laiku
pionieru vadītājas joprojām strādā skolās, daudzas vadošos amatos, daudzas
iesaistās projektos, jo viņas raksturo vārds aktivitāte. Kā toreiz, tā
tagad, un bez ideoloģijas, bet ar ieinteresētību.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz