“Nē, es neuztraucos! Tajā studiju programmā, kuru esmu izvēlējusies, vispār nav budžeta vietu, tāpēc īpaši neraizējos, kādas atzīmes eksāmenos iegūšu,” – tā man nesen atbildēja kāda 12. klases skolniece, kad apjautājos, vai jau nesāk parādīties iekšējs nemiers, zinot, ka tūlīt būs klāt eksāmenu laiks.

Šī jauniete nebūt necentās izlikties nosvērtāka un bezrūpīgāka, nekā patiesībā ir. Kaut arī tuvojas mācību gada beigas, viņa atļaujas ik pa laikam nokavēt pirmo mācību stundu un vakaros mācīšanās vietā nereti izvēlas sporta treniņus, kas ir viņas sirdslieta. Taču tas nenozīmē, ka viņa ir vieglprātīga attiecībā pret savu nākotni. Skolniece ir apzinājusi augstskolu piedāvājumu, izsvērusi, kas viņai no tā visa derētu un kas ne. Vidusskolas laikā viņa bijusi ēna vairākiem dažādu profesiju cilvēkiem, lai pārliecinātos, kāda ir šā aroda pārstāvju ikdiena. Viņa ir izdomājusi, kur aizņemties naudu studijām, ir sarēķinājusi, cik liela summa būs jāatmaksā un kā to varēs izdarīt. Un tomēr – kāpēc tāda vieglprātība pret atzīmēm?

Initas Gūtmanes publikāciju rubrikā “Skatiens” lasiet šodienas “Kurzemes Vārdā”.