Nokāpis no sava melnā firmas “Yamaha” motocikla, viņš lēnām uzģērbj balto halātu, un darba diena var sākties. Viņš ir Liepājas Reģionālās slimnīcas Staru bloka vadītājs Māris Mežeckis, un kaislība uz dažādiem braucamajiem viņam ir jau kopš bērnu dienām.

Daudziem daktera pacientiem noteikti grūti iedomāties uzmanīgo un kluso mediķi pie melnā čopera stūres, bet viņš pats slavē ne tikai savu motociklu, bet šādus braucamos vispār tieši tādēļ, ka tie ir ļoti ērts un praktisks pārvietošanās līdzeklis pilsētā. Kaut vai tolaik, kad viņš vēl dzīvojis Rīgā un bijis jābraukā gan uz darbu Onkoloģijas centrā, gan uz dežūrām slimnīcā Jelgavā. “Tas ir fantastisks laika ietaupījums!” saka Māris.

“Kaislība uz motocikliem man radās dzimtajā ciemā Baldonē, kur gandrīz vai katram puikam bija savs braucamais – sākumā mazāks, tad aizvien jaudīgāks un jaudīgāks,” stāsta Māris. Taču savu pirmo īsto motociklu viņš nopircis tikai pirms pieciem gadiem. “Tā bija “Jawa” – padomju laika cilvēka sapnis,” viņš smejas. “Es nokavējos, tāpēc tad, kad es ar to sāku braukt, uz mani jau skatījās kā uz brīnumu. Apturēja policija – pārsteigums: o, ir pat tehniskā apskate un viss kārtībā! Neticami!” Un viņš atzīstas, ka nemaz nav bijis viegli šķirties no tā, kad vietā nācis “YAMAHA”.

Liepājā Māris ir iesaistījies motoklubā “Vētras putni”. “Galvenokārt tāpēc, ka tie ir domubiedri, līdzīgi domājoši cilvēki, notiek informācijas apmaiņa, un pats galvenais – tas ir dzīvesveids,” viņš skaidro.

Arī Māra sieva labprāt sēžas vīram aiz muguras, taču ne pie stūres. “Šis ir par smagu, jāsāk ar kaut ko mazāku,” viņš skaidro. Vēl ar veco javiņu abi ir krietni vien izbraukājuši Latviju. Māris pat pats bija uzmeistarojis tādus kā plauktus, uz kuriem varēja uzlikt lielās tūristu somas un līdz ar to paņemt līdzi visu vajadzīgo iedzīvi. Tiesa gan tagad, kad ģimenē ir mazi bērni, viņi apkārt braukā retāk. Pat uz “Vētras putnu” 10 gadu jubileju sieva kopā ar mazajiem devās ar auto, lai visi var tur pabūt.

Paldies Dievam, ne bērnībā, ne arī tagad Mārim nopietnu traumu, braucot ar motociklu, nav bijis. “Pie izpūtēja apdedzinātas kājas neskaitās,” viņš pasmejas. Toties ir bijuši daži interesanti piedzīvojumi. Vienreiz jau rudens vēsumā, braucot no Rīgas, apstājies Rudbāržos, lai uzģērbtu vēl vienu jaku, kad pienācis puišu bariņš – vienam no viņiem ļoti vajagot uz Liepāju. Vai nevar paķert līdzi? “Tā nedara, bet toreiz man sirds iežēlojās un teicu, ka paņemšu, bet pilsētā iekšā gan nevedīšu,” Māris atceras. Vēl iedevis puisim jaku, lai galīgi nenosalst, un atvedis arī. Pa ceļam vēl abus pamērcējis lietus.

Citā reizē, atgriežoties no Motoklubu asociācijas rīkotā pasākuma “Kurland” Ventspilī, gadījies pavisam muļķīgi. “Izbraucot no Ventspils, redzēju, ka līdz Liepājai degvielas nepietiks, bet zināju, ka pa ceļam var uzpildīt, un droši braucu,” viņš stāsta. “Man līdzi bija vēl viens kompanjons. Piebraucam pie degvielas uzpildes stacijas, bet tā nupat slēgta. Darbiniece gan iekšā vēl bija, bet principiāla – nē, darba laiks beidzies, kase slēgta, un viss! Zināju, ka līdz Liepājai netikšu, bet tur bija pagrieziens uz Kuldīgu – varbūt pietiktu. Tomēr nepietika – pie Ēdoles motors apklusa, un viss! Turklāt pa ceļam uznāca tāds lietus un negaiss, ka mašīnas pat stājās malā. Mēģināju kaut ko sarunāt tuvējās mājās, bet nekā, līdz mans kompanjons apturēja kādu kravas autobusu. Labi, kraujiet moci iekšā, un braucam! Tā arī izdarījām. Kuldīgā uzpildīju degvielu, un naktī braucām uz Liepāju.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

“Vienīgais trūkums, pārvietojoties ar motociklu, ir tāds, ka no rīta, izbraucot no mājām, nevari zināt, vai sauss atgriezīsies mājās,” smejas Māris.