Pat nevaru saskaitīt, cik gadus jau piedalos svētceļojumā. Esmu piedalījies gan kā svētceļnieks, gan darbojies ar lauku virtuvi. Noteikti ir jau vairāk, nekā desmit gadu.

Sākās mana saistība ar šo pasākumu jau ļoti sen – vecākā māsa gāja svētceļojumā. Es toreiz pats vēl biju mazs, tādēļ nevarēju doties līdzi, jo tajā laikā tik mazus vienkārši nelaida. Nācās pagaidīt, kad būšu vismaz gadus 15 vecs. Visticamāk, ka tieši māsa bija tā, kuras rīcība pamudināja arī mani. Toreiz tas likās ļoti interesanti.

Tagad, gadu no gada ejot, gribu salīdzināt svētceļojumu ar pasākumiem, piemēram, semināru vai koncertu, kuros esot, tu domā, ka tajā laikā vēlētos būt kaut kur citur, darīt kaut ko labāku.

Lūk, svētceļojums ir tas, kura laikā man ne reizi nav bijusi vēlme būt citur. Ejot svētceļojumā, nekad nav ienākusi prātā doma, ka tajā brīdī es varētu būt kaut kur citur, ka gribētu darīt ko citu.

Pirmais gads bija ļoti viegls. Kā mēdz teikt: pirmajā gadā Dievs uz rokām nes. Protams, tas ir ļoti individuāli, bet man pirmais gads 2000.gadu sākumā bija ļoti viegls. Tas bija fantastiski! Pat neapjautu, kur palicis laiks, kad viss jau bija beidzies. Burtiski aizlidoju uz Aglonu.

Nav vienas vai divu lietu, ko īpaši atceros no pirmā svētceļojuma. Viss bija lieliski. Laika apstākļi, sajūtas, garīgais piepildījums. To vārdos nevar izstāstīt. Viss ir skaisti, labi, ēdiens ir garšīgs un ceļš ir fantastisks. Pat tulznu nebija.

Pirmkārt, pirmais svētceļojums man ļāva saprast, kas tas vispār ir. Varbūt ne pilnībā, jo toreiz tiešām bija eiforija un es jau vēl arī nebiju nobriedis. Bet noteikti es jau toreiz sapratu, ka iešu vēl.

Nākamajā gadā bijām jauniešu bariņš, kas nomainījām grupu – gājām no Jelgavas. Tad bija citādāk. Un tas bija tas grūtākais. Jo jau bija pieredze, bet pēkšņi ir citi ceļabiedri, citas prasības. Bet ceļa ziņā grūti nav bijis nekad.

Fiziski grūti daļai svētceļnieku ir trešajā līdz piektajā dienā, ko saucam par krīzes dienām. Tad var redzēt, ka cilvēki pagurst. Tas ir lūzuma punkts. Kad šo krīzi pārlauž, tālāk jau aiziet vieglāk. Bet tieši trešā līdz piektā svētceļojuma diena ir tās, kad var gadīties, ka kāds nāk un saka, ka ēdiens nav garšīgs, mantas nav, kur nolikt…

Tā, ka kāds svētceļojuma laikā pārdomātu un neturpinātu ceļu, nav gadījies. Kaut ir gadījumi, kad cilvēki plānoti neveic ceļu līdz galam, jo vienkārši nevar izbrīvēt tik daudz laika. Trīs nedēļas tomēr ir ilgs laiks.

Psiholoģiski grūtākais ir tuva saskare ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem ilgstošā laika posmā. Ir jāmācās sadzīvot. Zinu, ka ir cilvēki, kuri skatās, kur sliet telti, jo negrib celt telti blakus kādai konkrētai grupiņai, zinot, ka tās pārstāvji naktī krāc. Un tas traucē. Vai, piemēram, ja jāguļ vienā lielā telpā, meklē klusāku vietu. Gatavi iet gulēt, piemēram, skolas koridorā, jo kāds no grupas krāc. Sadzīvošana ir būtiska.

Lielākais ieguvums, neatkarīgi no tā, vai dodies svētceļojumā pirmo vai arī desmito reizi, ir tas, ka katru gadu no svētceļojuma es atgriežos mazliet citādāks. Ne tikai sakārtotāks, mierīgāks, rimtāks un piepildītāks. Katru gadu svētceļojums ir kaut kas cits, bet viennozīmīgi tas ir pozitīvs pasākums, kas dod pozitīvu enerģiju.

Ne vienmēr to var izstāstīt. Piemēram, ir bijuši gadi, kad ir dažādas sadzīviskas grūtības – stāšanās augstskolā un tamlīdzīgi. Svētceļojuma laikā šīs problēmas vienkārši atrisinās.

Mums šajā dzīvē dots darīt to, kas ir mūsu spēkos. Tam, ko nav mūsu spēkos mainīt, ir vienkārši jāļaujas. Jo viss būs, notiks. Tam jātic.

Tiem, kuri vēlētos doties svētceļojumā, bet kaut kādu apstākļu dēļ šim solim vēl nav saņēmušies, es parasti saku, ka svētceļojumu nevar izstāstīt. Uz to nevienu nevar pierunāt, un to arī nevajag darīt. Svētceļojums ir jājūt. Un ja ir sajūta, ka ir jāiet, tad vismaz puse no nepieciešamā jau paveikta. Ja ir sajūta, tad jādara.

Nauris Vrubļevskis, svētceļnieks ar stāžu